Motivācija – vajadzības, intereses, tiesības un citi uzvedību veicinošie un vadošie elementi, kas ar attiecīgu darbību raksturo arī cilvēka personību.
No vēstures:
Zinātniskos pamatus cilvēka aktivitāšu pētīšanai izvirzīja jau senie domātāji Aristotelis, Demokrits, Platons, kuri savos darbos minējuši - „ nepieciešamība” - dzīves skolotāja.
Sokrāts. Par katram cilvēkam nepieciešamo, vēlmēm. Nevis kādi mērķi, vajadzības, bet kādu vietu tie ieņem cilvēka dzīvē.
Platons. Vajadzības, aizraušanās veidoja „ zemo” dvēseli, kura līdzinājās baram un kuram nepieciešams „ gudras un cēlas dvēseles” vadība no malas.
Aristotelis. Liels solis uz priekšu, izskaidrojot cilvēka uzvedības mehānismus. Viņš uzskatīja, ka tiekšanās ir sasitīti ar mērķi, kurā domas vai iztēles formā ir pārstāvēts objekts, kuram ir laba un vai slikta nozīme organismam.
Franču domātājs E.Kondiļjaks vajadzības uztvēra kā bažas par kaut kā neesamību, neesot tam, kas varētu vest pie labsajūtas. Pateicoties tam, rodas visi pieradumi, gan garīgi, gan fiziski.
Pirmos pētījumus 30 gadu sākumā veica K.Levins, kuros pierādīja, kā mainās motivācija un attiecīga uzvedība, ja pieņemtais mērķis ir vai nav sasniegts. Kā arī tika izdalītas organiskās un psihogēnās vajadzības, kuras rodas apmācības un audzināšanas rezultātā, piesaistot arī vajadzības pēc sasniegumiem. H.Mureja.
Biheivioristi atzīst jēdzienu motivācija par pārāk vispārinātu, nepietiekoši zinātnisku.Pēc viņu uzskata motivāciju sāka uzskatīt par stāvokli, kura funkcija ir samazināt organisma reaktivitātes slieksni atbildot ar dažādiem kairinātājiem.
Dinamiskās ps skolas pārstāvis R.Vudvorts, kritizējot biheivioristu uzskatu, norādīja, ka atbildes reakcija uz iekšēju pretdarbību ir sarežģīts, mainīgs un iekšējām personīgiem apstākļiem saistīts, kurā integrējas iepriekšējā pieredze. Šī sintēze tiek sasniegta pateicoties ps aktivitātei, kuras pamatā ir virzība uz mērķi.
Saskaņā ar Maslova teoriju, cilvēka vajadzības ir hierarhiski pakārtotas piecos līmeņos, kurus var attēlot piramīdas veidā. Hercbergs, Alderfers izstrādā savas versijas Maslova teorijai.
Motivācijas kognitīvās teorijas pārstāvji Dž. Atkinsons, D. Makklenlanda, kā raksturojošo motivācijas vadošās lomas apzināšanās determinē cilvēka uzvedību; kā arī jauni jēdzieni: sociālās vajadzības, dzīves mērķis, kognitīvie faktori, vērtības u.c..
Psihoanalītiskā pieeja. Freids. Motivācijas vadošā loma uzvedības organizācijā psiholoģiskās dzīves bezapziņas daļai, kurā veidojas spēcīgas dziņas.
Motivācija ir indivīda personību raksturojošs pamatjēdziens. Ar vārdu ”motivācija” parasti apzīmē cilvēka iekšējos psihiskos spēkus, kuri mudina viņu darboties. Ar motivāciju cieši saistīti tādi jēdzieni kā ”vajadzības”, ”dziņas”, ”tieksmes”. Katras cilvēka aktivitātes/ darbības pamatā ir vajadzība. Vajadzība ir saistīta ar kaut kā trūkumu, ko izjūt cilvēks. Novērst trūkumu, apmierināt vajadzību iespējams ar mērķtiecīgu rīcību.
Ir divu veidu vajadzības:
Iekšējā vajadzība, kas radusies cilvēka psihē,
„priekšmetiskā” vajadzība, kas atrodas apkārtējā pasaulē.
Lai apmierinātu iekšējo vajadzību, cilvēkam rodas motīvs, kas vada mērķtiecīgu darbību.
Motīvs ir apstāklis, kas pamudina uz kādu darbību, iemesls, cēlonis vai nolūks neatkarīgi no tā, vai tas ir apzināts vai nē. Visspēcīgākie un nozīmīgākie uzvedības motīvi ir neapzināti. Parasti motīvus iedala:
pēc satura: bioloģiskie, sociālie, garīgie
pēc funkcijas: tie kuri vada, tie kuri veido darbības jēgu.…
