Taisnīguma teorija
Džons Steisijs Adamss savu motivācijas teoriju balstīja uz sociālās apmaiņas un sociālās salīdzināšanas principiem. Tas, cik centīgi cilvēks ir gatavs strādāt, ir atkarīgs no salīdzinājuma ar citu cilvēku pūlēm, kā viņš sevi uztver salīdzinājumā ar citiem. Taisnīguma (equity) teorija atšķiras no ekspektāciju teorijas ar to, ka tiek ņemti vērā ne tikai iespējamie ieguvumi, bet arī "izdevumi" (ieguldījums). Turklāt svarīgāka ir ne tik daudz taisnīga apmaiņa starp indivīdu un organizāciju, cik taisnīguma principa ievērošana salīdzinājumā ar citiem indivīdiem - cik viņi iegulda un cik viņi saņem.
Saskaņā ar Adamsa teoriju indivīds nosaka sava ieguldījuma attiecību pret iegūto rezultātu un salīdzina šo attiecību ar, pēc viņa domām, tipisko attiecību, kas ir raksturīga darbavietās. Ja attiecība abos gadījumos ir aptuveni līdzīga, tad indivīds attiecību starp sevi (ieguldī¬jumi) un organizāciju (rezultāti) uztver kā "taisnīgu". "Taisnīgums" var tikt uz¬tverts divējādi - kā distributīvais (vai, no darbinieku viedokļa raugoties, atalgojums tiek taisnīgi sadalīts) un procedurālais (vai visiem darbiniekiem ir nodrošinātas līdzīgas iespējas iegūt šo atalgojumu).
Ja apmaiņa tiek uztverta kā "netaisnīga" (raugoties no indivīda viedokļa), rodas spriedze, kas mudina indivīdu pārvarēt šo esošo vai šķietamo netais¬nīgumu. Šo spriedzi Adamss uzskata par motivācijas avotu.
Mērķa izvirzīšanas teorija
Edvīns Loks un Gerijs Letems (Locke, 1968; Locke & Latham, 1990) mērķa izvirzīšanas {goal-setting) teoriju balsta uz pieņēmumu par cilvēka racionālu uzvedību. Šajā ziņā tā atgādina ekspektāciju teoriju, bet atšķiras no tās ar mērķu nozīmes akcentēšanu. Teorijas autori pieņem, ka cilvēks uzvedībā vadās no apzināti izvirzītiem mērķiem. Mērķim ir divējāda funkcija - tas ir motivācijas pamats un uzvedības virzības noteicējs (Locke & Latham, 1990).
Galvenās teorijas atziņas ir šādas:
• jo sarežģītāki ir mērķi, jo augstāks ir darba izpildes līmenis;
• konkrēti mērķi nosaka augstāku darba izpildes līmeni nekā vispārīgi.
…
