Dabas aizsardzības temats pašlaik ir viens no nozīmīgākajiem pasaulē. Par dabas aizsardzības jautājumiem raksta prese, ar to nodarbojas televīzija, kino, tos apspriež daudzās starptautiskās organizācijās un forumos. Gadsimtu gaitā cilvēks atsevišķos apvidos iznīcinājis daudzas dzīvnieku, augu un mikroorganismu sugas. Daudzas iznīcinātas pat visā pasaulē, bet citas spēj eksistēt tikai neskartos dabas apstākļos. Tādi neskarti dabas apstākļi sastopami speciālos dabiskos teritorijas iecirkņos, kurus sauc par rezervātiem.
Latvijā ir 4 dabas rezervāti: Teiču, Krustakalnu, Grīņu, Moricsalas, kas ir teritorijas ar gandrīz neskartu dabu, kur uzturēties drīkst tikai ar īpašām atļaujām. Tie domāti zinātniskās izpētes vajadzībām, lai gūtu informāciju par dabisko procesu dinamiku un nodrošinātu dabas procesu netraucētu attīstību.
Es savā gada projektā izvēlējos Moricsalas rezervātu, jo tā ir īpaši aizsargājama dabas teritorija, kas atrodas manas dzīvesvietas tuvumā. Tāpēc būtu interesanti iepazīt tuvāk to.
Moricsalas dabas rezervāts atrodas Usmas ezerā Kursas zemienes Ugāles līdzenumā, vienā no lielākajiem mežu masīviem. Tā ir vecākā īpaši aizsargājamā dabas teritorija. Savu nosaukumu sala ieguvusi no Saksijas kūrfirsta Augusta dēla, vēlākā Francijas maršala Morica, kurš 1727. gadā ar nelielu karaspēka nodaļu kādu laiku slēpās salā no Krievijas karaspēka.
Ezera rietumdaļā 1912. gadā pēc Rīgas dabas pētnieku biedrības ierosinājuma tika nodibināts Moricsalas rezervāts. Sākotnēji tas ietvēra tikai pašu Moricsalu 83 ha platībā. Laika gaitā teritorija palielinājusies līdz 818 ha un tajā ietilpst – Luziķērtes līcis (702 ha) ar divām salām - Moricsalu (83 ha) un Lielo Alkšņu salu jeb Lielalksnīti (33 ha).
…
