Morfoloģiskās īpatnības tautasdziesmās ir diezgan daudz. Vairumu A. Ozols skaidro pats, bet dažos gadījumos atsaucas arī uz citiem pētniekiem – uz J. Endzelīnu, A. Bīlenšteinu un citiem.
1) Nominālie salikteņi tautasdziesmās.
Par tiem autors šajā nodaļā sīkāk nestāsta, jo materiāls tiek apskatīts nodaļā par leksikostilistiku tdz.
2) Dažas substantīvu formu īpatnības.
Tdz. saglabājušās tādas valodas īpatnības, kas vairs runātajā valodā nav sastopamas, vai tās sastop tikai kādā izloksnē. Tādas substantīvu formas ir:
Vsk. ā celmu un ē celmu datīva formas ar i tagadējo galotņu ai vai ei vietā.
Tās formas ir ne tikai no Latvijas DR, kur tās dzīvas vēl tagad kā izlokšņu formas, bet arī no apvidiem, kur ikdienas valodā i aizstāj ar ai vai tā pārveidojumiem.
Neietopu sveši māti, dienas naktis dzīvodama:
Sav’ māmiņi es ietapu, skaidu klēpi ienesusi.
Te var redzēt, ka vienā dziesmā var sadzīvot senas formas blakus jaunākām ( māmiņa, māte ).
Dzsk. o celmu Instr. formas ar is tagadējo dzsk. D formu ar iem vietā.
Zied puķīte trejis ziedis, Deviņām lapiņām.
Padziedi, māmiņa, par labis linis.
Šis is patvēries vēl dažās senās formās, pārsvarā arī izloksnēs ( vienis prātis, retumis ).
…