Morāles un tiesību savstarpējās attiecības

Vārda “morāle” praktiskajā lietojumā nav stingri specifisku robežu; nereti to lieto kā jēdziena ētika sinonīmu, un, atbilstoši tam, līdzīgi ir ētikas un morāles filozofijas skaidrojumi. Savukārt ētika bieži tiek identificēta ar tikumību (grieķiski vārds “mores” tāpat kā “ethos”, stingri ņemot nozīmē – tikums), bet tikums ir tuvs tam, ko saprot ar paradumu un dabiskajām tiesībām, kas vēsturiski tiek aplūkotas kā tiesību pirmā forma.
Šā referāta ietvaros galvenokārt ir izmantotas I.Kanta filozofijas atziņas morāles jautājumā.
Pirmais Kanta darbs morāles jomā ir “Tikumu metafizikas pamati” (“Grudlegung zur Metaphysik der Sitten”,1785); līdz pat šai dienai tas ir visvairāk lasītais Kanta ētiskā rakstura darbs. Tas ir ietverts izteiksmīgā valodā, ka atstāj stipru iespaidu uz lasītāju arī tad, ja viņš nav tieši saistīts ar Kanta smago filosofiju.
Meklējot Morāliskā likuma būtību un formulas, Kants izvirzīja prasību pēc neempīriskas izcelsmes ētikas un radīja aptverošu mācību, vienu no otra nošķirot un definējot jēdzienus morāles princips, likums, pamatlikums, noteikums, aizliegums, imperatīvs, pamatprincips, interese, kustības pamats, stimuls, autonomija eleuteronomija, antroponomija u.c. un nonākdams pie tā, ka Gribai tās darbībā ir jābūt vienīgi aprioru (no empīriskās pieredzes neatkarīgu) likumu vadītai.…