Secinājumi
1. Ētika ir mācība, kuras izpētes priekšmets ir morāle; savukārt morāle ir likumu, normu un vēŗtību sistēma, kas nosaka to, kāda rīcība tiek uzskatīta par tikumiski labu noteiktas sabiedrības ietvaros.
2. Filozofijā pastāv dažadas teorijas, kas pēta jēdzienu „morāle”. Lai izprastu dažādas pieejas morāles izzināšanā un atvieglotu orientēšanos ētisko normu izpratnē, šīs teorijas tiek klasificētas.
3. Izšķir deskriptīvo jeb aprakstošo, preskriptīvo jeb normatīvo pieeju un konceptuālo jeb metaētiku. Preskriptīvās (normatīvās) un deskriptīvās (aprakstošās) ētikas nošķiršana ir relatīvi jauns ievedums filosofiskajā domā.
4. Deskriptīvā jeb aprakstošā ētika, balstoties uz konkrētu empīrisko materiālu, zinātniskiem līdzekļiem pēta reālās morāles parādības dažādās grupās, institūcijās un kultūrās. Tiek analizēti paradumi, tikumi, tradīcijas, sabiedrībā realizējamās normas, tikumiskā uzvedība. Pētījumi ir saistīti ar vēsturi, etnogrāfiju, psiholoģiju, attīstības psiholoģiju, socioloģiju, etnoloģiju, kultūras antropoloģiju bet mazāk ar filosofiju.
5. Mūsdienās aprakstošās ētikas piemērus mēs varam redzēt rakstos, sabiedriskās domas pētījumos, kuri tiek atspoguļoti zinātniskos krājumos, avīzēs vai žurnālos, un kuri atspoguļo domas par morāli pieņemamām vai nepieņemamām darbībām.
6. Konceptuālā pieeja ar jēdzienu un valodas analīzes palīdzību pēta morāles izteikumu specifiku, nodarbojas ar morālo, ētisko terminu skaidrošanu. Konceptuāla pieeja raksturo, kas ir ,piemēram, labestība, izcilība, labais, amorālais, un tā tālāk. Tiek risināti jautājumi par to vai ētiskie spriedumi ir izvērtējami, kā aplami vai patiesi, vai arī tie ir tikai individuālas emociju izpausmes, kurām nav objektīvi nosakāma satura.
7. Tā kā metaētika nodarbojas vēl arī ar analizējošām metodēm, tad vēl joprojām norit diskusijas, vai tā pieskaitāma normatīvai vai aprakstošai pieejai.
8. Preskriptīvā jeb normatīvā ētika, pamatojoties uz noteiktiem filozofiskiem un teoloģiskiem priekštatiem, pamato to, kādu uzvedību var uzskatīt par labu, kādiem jābūt morāles principiem, kāda ir morāli pareiza rīcība, kādiem vispār jābūt labas dzīves galveniem principiem.
9. Normatīvās ētikas pamatjautājumi- „Kāda ir morāli pareiza rīcība?”; „Ar kādiem tikumiem apveltītu cilvēku mēs vēlamies redzēt, t.i., kādi tikumi būtu attīstāmi?” Galvenās ētikas tradīcijas tiek atspoguļotas sekojošās teorijās: 1.Tikumu ētika; Utilitārisma ētika; I.Kanta ētikas pieeja.
10. Utilitārisms jeb konsekvencionālisms par darbības morāles kritēriju uzskata rīcības sekas, derīgumu.
11. Kanta ētikai jeb Deontoloģiskai pieejai raksturīga pašas darbības, personas rīcības nozīme neatkarīgi no sekām. I.Kants ņem vērā pašu galveno morāles darbības īpašību- darbības morālo motivāciju.
12. Tikumības teorija ir ļoti nozīmīga. Tās centrā ir pats cilvēks, nevis viņa darbība un sekas. Teorijas aizsācējs ir Aristotelis un viņa audzēknis Platons. Tikumības teorija paredz, ka pēc dabas visi cilvēki ir vienlīdzīgi un neatkarīgi, tiem ir savas tiesības. Tiesības nav absolūtas-tās zaudē, ja ignorē citu tiesības.
13. Tikumības ētiku pielieto definējot profesionālās ētikas kodeksus, saskaņā ar tikumisko ētiku jāsāk ar tādu īpašību raksturojumu, kas ir nepieciešamas attiecīgo profesiju pārstāvim.
…
