Uzticēšanās neatspēkojamība jeb vilšanās otrā izriet no vairākiem faktoriem:
1. cilvēks pret kuru pārņēmušas vilšanās jūtas ir bijis liekulīgs, radījis maldīgas jūtas, emocijas;
2. izrādītā ticība pret otru ir bijusi pārāk liela, tādejādi neizvērtējot iespējamos riskus;
3. sākotnēji pamatotā labvēlība un drošība pamazām pārtapusi savā pretstatā ilgstošākā sadarbības procesā.
Uzticēšanās vistiešākais pierādījums ir solījums un tā pildīšana, kas norāda uz sadarbības sākumu un pārliecību par tās drošību. Solījuma un zvēresta loma ir tā pildīšana. Nepildīšanas nodoms var apdraudēt pašu solījumu institūtu kā tādu: kāda jēga solijumam, ja to neuzskata par solijuma vērtu. Savukārt pilnībā uzticēšanos sagrauj nodevība, kas uzlūkojama kā galēja un zemiska rīcība. To var uzlūkot gan tiešā, kad noslēpums tiek izpasusts pretiniekam, gan pārnestā nozīmē, kad netiek izpildīti veiktie solījumi.
Situācijās, kad cilvēks vēlas, bet nespēj atspēkot sev izrādīto uzticēšanos, viņš saskaras ar sirdsapziņu, kas rāda, ciktāl taisnīgums, cilvēciskums un pienākuma sajūta ir ieaudzināta cilvēkā. Tā parāda, cik dziļš ir cilvēka morālo vērtību atspulgs. Ja cilvēks redz tikai sevi un rūpējas tikai par sevi, tad sirdsapziņa nevar pamosties.
Uzticēšanās ir būtisks sabiedrības stiprināšanas fundaments. Mūsdienu sabiedrībā starp cilvēkiem trūkst savstarpējās prasmes uzticēties, kas arī izraisa negācijas, šaubas un savstarpējās aizdomas vienam pret otru. Uzticēšanās ir māksla, kas apgūstama un izzināma ar laiku, pieredzi un ticību cilvēkiem.
…
