Mūsdienās nav retums, ka labi situētās, no malas skatoties, pat laimīgās ģimenēs, pusaudžiem ir nopietnas problēmas ar alkoholismu un narkomāniju. Arī mans stāsts būs par šo nelaimi.
Kādā ģimenē auga vienīgā meita, sauksim viņu par Ievu. Cik Ieva sevi atceras, viņas vecāki vienmēr ir bijuši ļoti aizņemti cilvēki: māte- ārste, tēvs- kādas firmas īpašnieks. Vecāki daudz strādāja, meita uzauga pie vecvecākiem. Nekad nekas viņai netrūka, vienmēr tikusi lutināta. Ieviņai tikai vajadzēja ieminēties, ka kaut ko grib, un visu mīļie vecāki arī sagādāja. Ievai vienmēr bija licies, ka viņas vecāki savu mīlestību un laiku, ko meita vienmēr bija alkusi pavadīt kopā ar vecākiem, vienkārši nopērk. Pie tā viņa pierada un uzskatīja par normu. Skolā viņa mācījās labi, klases biedri viņu vienmēr apskauda. Ieva bija skaista meitene, kurai bija viss, tikai ne mīlestības, tādas mīlestības, kādu bērni bērnībā uzņem no sev mīļiem cilvēkiem. Varbūt tieši tāpēc viņai nebija draugu, viņa vienmēr bija it kā sevī ierāvusies, varētu teikt, pat vientuļniece.
Tad nāca trakie pusaudžu gadi, kad ikkatrs bērns kļūst spurains un stūrgalvīgs, kad ļoti svarīga ir sabiedrība, kas atrodas visapkārt. Tā kā mūsu Ieviņai bija rīcības brīvība, viņai sāka parādīties paziņas, kas nelabvēlīgi sāka viņu iespaidot- pirmās diskotēkas, ballītes.…