Amerikāņu vēsturnieks, Semjuels Inmans, norādīja, ka varbūt tomēr bija iespējams Savienotajām Valstīm atrast savādāku pieeju tās ietekmes izplatīšanai Rietumu puslodē, kas gala rezultātā nebūtu izsaukusi tik lielu neapmierinātību arī no Latīņamerikas valstu puses, taču ASV, gluži ar tādu pašu metodi kā reiz to bija darījušas Eiropas lielvaras, izvēlējās kļūt par vienīgo dominējošo lielvalsti Rietumu puslodē. Tā, piemēram, Džeimss Monro, aizstāvot ekspansiju rietumu virzienā, nesaskatīja tajā nekādas pretrunas, apgalvojot, ka tas bija nepieciešami, lai Amerika kļūtu par lielvalsti.26
Tomēr pēc dažu vēsturnieku domām imperiālismam nebija nekā kopīga ar Monro doktrīnu, lai gan 19. gs. otrajā pusē parādījās tendence, kad lielākās un varenākās valstis savā ietekmes sfērā mēģināja iegūt mazākās un vājākās valstis. Tā, piemēram, fakts, ka lielāko daļu no savas teritorijas ASV ieguva uz citu valstu rēķina liek secināt, ka 19. gs. tā savā ziņā tomēr ir bijusi imperiālistiska – plašo Luiziānas teritoriju tā diplomātiskā ceļā iegādājās no Francijas, Aļasku tās nopirka no Krievijas, bet Teksasu militārā kampaņā iekaroja no Meksikas. Tomēr ir svarīgi apzināties, ka ne jau pati Monro doktrīna tika radīta, lai veicinātu ASV imperiālismu, bet gan drīzāk tās teritoriālais pieaugums padarīja to par vienu no ekonomiski un politiski spēcīgākajām lielvalstīm pasaulē. Tādējādi var spriest, ka ne jau Monro doktrīna lika Amerikai darīt visas tās lietas, kas tika veiktas viscaur 19. gs., bet gan pati ideja, ka ASV kā vienkārša kādreizējā Lielbritānijas kolonija tagad varēja būt tik pat varena kā Eiropas lielvaras, kur ikviena pasaules lielvara bija imperiālistiska.27…
