Valdība var ietekmēt ekonomiku ar fiskālās jeb nodokļu politikas palīdzību, un arī ar monetārās politikas palīdzību. Šī politika ietver sevī pārdomātas pārmaiņas valsts naudas apgādē, kas savukārt izmaina procentu likmes apjomus, un savukārt tas izmaina apjomus kādos patērētāji, uzņēmumi un valdība pērk preces un pakalpojumus ar aizņemto naudu un šādas kopējā nomināla pieprasījuma komponentu izmaiņas pārvēršas par nominālā GNP un visu pārējo makroekonomisko rādītāju izmaiņām.
Ideju par to, ka naudas piedāvājums un GNP ir saistīti, var ilustrēt ar duadzuma apmaiņas vienādojumu (quantity equation of exchange). Šis vienādojums ir balstīts uz divām definīcijām. Viena ir ienākumu ātrums: kas parāda nominālā GNP un naudas apgādes attiecību un parāda cik reizes katra M1 naudas vienība ir izmantota kādā darījumā, kurš iespaido GNP. Otra definīcija ir GNP deflātors (P), kas ir nominālais GNP pret reālo GNP.
V(ienākumu jeb naudas ātrums)=Y(GNP)/M(naudas masa)
P(deflātors)=Y(GNP)/Q(reālais GNP)
No tā izriet, ka katra gada nominālais GNP var tikt apskatīts 2 veidos:
1.Y=M*V – naudas daudzums, kas ir iztērēts par saražotājām precēm un pakalpojumiem.
2.Y=P*Q – saražoto preču un pakalpojumu tirgus vērtība.
No tā izriet, ka M*V=P*Q, šis vienādojums parāda divu makroekonomisku lielumu: naudas daudzuma un preču daudzuma jeb vērtības apmaiņu. Tā kā vienādojuma abas puses ir vienādas, tad ja palielinās naudas daudzums M apgrozībā, ta, ja vien nesamazinās V, ir jāpalielinās P vai Q. Tātad ja valsts centrālā banka, kas arī ir šo “monetāro ieroču nēsātāja” augsta bezdarba un gausas ekonomiskās izaugsmes periodos palielinās naudas daudzumu apgrozījumā, pie nosacījuma, ja tā izpētīs, ka M palielināšana vairāk palielinās Q nevis P. …