Neatkarīgo Baltijas valstu liktenis būtībā izšķīrās 1939. gadā, kad izraisījās līdz šim cilvēces vēsturē visasiņainākais un postošākais Otrais Pasaules karš (2.PK).Tieši nedēļu pirms tā sākuma abas totalitārās lielvaras nacistiskā Vācija un Padomju Savienība noslēdza slepenu vienošanos par svešu valstu teritoriālo sadalījumu. Saskaņā ar šo vienošanos Igaunija un Latvija, nedaudz vēlāk arī Lietuva nonāca PSRS “interešu sfērā”. Tas tika darīts pilnībā ignorējot starptautiskās tiesības un gan Vācijas, gan Padomju Savienības divpusējos līgumus ar citām, to skaitā Baltijas valstīm.
Baltijas valstīm ātri vien nācās pārliecināties, cik patiesībā iluzora ir absolūtā neitralitāte. Atraisījušās no Tautu Savienības statūtu 16. panta paredzētajiem pienākumiem, tās vairāk nekā jebkad bija spiestas rēķināties ar Vācijas un Padomju Savienības agresīvajiem nodomiem. Tiesa, Tautu Savienība nespēja ne novērst, lielvalstu pretrunas, ne sniegt vismaz daļēju drošības sajūtu mazajām valstīm. Baltijas valstīm trūka sabiedroto, tās nevarēja paļauties ne uz vienu lielvalsts atbalstu. Pavisam neapmierinošas izrādījās Igaunijas, Latvijas un Lietuvas savstarpējās Attiecības, bet Baltijas Antante Praktiski kā bija, tā palika pārāk vāja un tikai dažreiz par to atgādināja diplomātu tikšanās un iegūtās informācijas apmaiņa, ko arī varēja vēlēties labāku. Katra no Baltijas valstīm realizēja savu ārpolitiku, ignorējot vai maz ņemot vērā pārējās. Vairāk provācisku līniju ieturēja Igaunija, Viļņas dēļ Lietuva rēķinājās ar PSRS atbalstu, bet Latvija tiecās uzturēt zināmu līdzsvaru attiecībās ar PSRS un Vāciju, kas kļuva aizvien problemātiskāk.
…
