Jēdziens ‘moderns” nāk no latīņu vārda “ modo”, kas nozīmē ‘nupat”, tieši tagad”.
Modernisms tā ražojošajā nozīmē sākās 19 gs. beigās un 20. gs. pirmajā desmitgadē- simt gadus pēc otrās industriālās revolūcijas viļņa un laikā, kas piedzīvoja masveida tehnoloģiskās inovācijas: masu medijus un izklaides industrijas aizsākumu, jaunās tehnoloģijas, zinātniskos atklājumus, kas satricināja klasiskos priekšstatus.
Taču modernisma ģenēze Eiropas kultūrā saistās ar 18.gs.otro pusi. Modernisms kultūrā aptvēra to pašu laiku 20. gs. sākumā, kad notika eksperimenti literatūrā, mūzikā, vizuālajā mākslā un arhitektūrā.
Modernisms ir diezgan izplūdis jēdziens. Katrā laikmetā kaut kas ir moderns un kaut kas- tradicionāls. Kā raksta vācu mūsdienu filozofs Jurgens Hābermāss, vārds moderns pirmoreiz ticis lietots 5.gs. beigās, lai ierobežotu oficiālo kristīgo tagadni no pagāniskās romiskās pagātnes. Modernais ir jaunais ,kas pārtop par novecojušu, kad priekšplānā iznāk kaut kas jaunāks. Modernais nav tas, kas ir modē, tam ir stabilākas vērtības: novecojot tas nekļūst par vecmodīgu, bet gan par klasisku, no kā var ņemt piemēru, mācīties.
Modernisms attiecas uz ideju krīzes laikmetu. Mainās dzīves stils, vērtības orientācijas. Līdz ar modernisma dzīves izjūtas rašanos pasaule šķiet citāda nekā iepriekš. Nav nekā cieši noteikta, nemainīga, mūžīga. Viss ir plūstošs, mainīgs, pakļauts interpretācijām. Tiek atzītas tiesības blakus pastāvēt dažādiem, pat pretējiem viedokļiem, valda plurārisms, kas patreiz ir katras demokrātiskas valsts pamatā. Bez kā nebūtu iespējama cilvēku laime, ticība visam tam, kas ap viņu notiekas, kas viņu padara par savdabīgu, īpašu citu vidū. Katrs kļūst savādāks ar kaut ko citu, par dzīves pamatu kļūst, kāda vienota, noteikta sistēma, taču katrs no drīkst ņemt savu, tikai viņam raksturojošu dzīves veida daļiņu, un to pilnveidot. Ja dzīves izpratnē ir dotas tik lielas iespējas izpausties daudzveidībai, tad pasaule šķiet “ atvērta”. …
