Lai gan bija iespēja izvēlēties arī tulkotu darbu, kas, iespējams, būtu vērtīgāk man tieši kā topošajai tulcei, es tomēr uzskatu, ka, lai arī cik labs tulkojums, tas tomēr nespēj pārspēt oriģinālu, tāpēc arī devu priekšroku latviešu autora grāmatai. Esmu izvēlējusies Andras Neiburgas 2004. gadā iznākušo darbu „Stum, stum”, par kuru rakstnieks un žurnālists Pauls Bankovskis ir teicis: „[..] neapšaubāmi [..] spilgtākā un visplašāko kritikas un lasītāju atzinību guvusī grāmata XXI gadsimta latviešu literatūrā.” Protams, šīs grāmatas izvēles ziņā mani ietekmēja laikrakstos lasītās un televīzijā redzētās recenzijas, taču vislielākajā mērā tieši draugu labvēlīgās atsauksmes par šo Neiburgas darbu pārliecināja mani no visai plašā mūsdienu latviešu autoru darbu klāsta izraudzīties tieši „Stum, stum”.
Ņemot vērā, ka šī grāmata ir piecpadsmit atsevišķu un savā starpā pilnīgi nesaistītu stāstu apkopojums, ar satura atstāstu es neaizraušos, jo tas šādā gadījumā, manuprāt, būtu visnotaļ muļķīgi. Vienīgais, ko es gan vēlētos izdarīt, ir nedaudz izklāstīt grāmatas uzbūves principus, kas viennozīmīgi piešķir šai grāmatai papildu savdabību. Pirms katra stāsta autore ir veltījusi vienu vai divas lappuses kādas it kā fotogrāfijas aprakstam – man personīgi radās sajūta, ka Neiburga patiesībā šīs atsevišķās fotogrāfijas ir nevis aprakstījusi, bet gan, lai arī cik savādi tas izklausītos, uz-rakstījusi tās. Šie īsie tekstiņi ievada katru jaunu stāstu – un jāatzīstas, ka tikai pēc pāris stāstu izlasīšanas es sāku saprast, ka šie šķietami nesakarīgie teksta gabaliņi (visbiežāk uzrakstīti īsu, neizvērstu, bet tajā pašā laikā jēgpilnu dialogu formā) patiesībā pačukst priekšā, par ko būs katrs nākamais stāsts. Šī man pat pārvērtās par tādu kā minēšanas spēli – bija interesanti uzzināt, vai manas nojautas par stāstā sagaidāmo tikai no fotogrāfijas „izlasīšanas” (un nevis apskatīšanas!) sakritīs ar autores interpretāciju.…