Kultūras uzplaukums divdesmitajos gados tā īsti sākas ar pirmā pasaules kara beigām 1918.gadā. Sākas nacionālas valsts veidošanās, demokrātija, kā arī fiziskā un demogrāfiskā attīstība. Notiek visi mūžvecie procesi sabiedrībā un dabā, kādi tie bijuši daudzus gadus pēc dažādiem kariem.
Izveidojas dažādas kultūras tradīcijas:
latviskās tradīcijas, kas ir saistītas ar valodu, folkloru, latvisko dzīves gudrību;
kristīgā tradīcija, kas saistās ar dažādām ticībā, kas aktualizējas un kļūst bieži noteicošas;
specifiski eiropeiskās tradīcijas, kas saistās ar dažādu zinātņu attīstību
19.g priekšstati par demokrātiju un brīvību;
aizguvumi no cittautu kultūrām Latvijā.
Šajā laikā panīkts publicistika, jo okupācijas vara liedz iznākt daudziem tā laika žurnāliem. Attīstās dažādi literārie strāvojumi, piemēram, “Zaļā vārna”, kas bija jauno mākslinieku apvienība, kurā bija arī E. Ādamsons, M. Zīverts, J. Medenis, P. Ķikuts, A. Čaks un citi tā laika populāri un sabiedrībā zināmi cilvēki.
Visstraujāk šajā laikā uzplaukst un attīstās romānistika, kas, domājams, saistāms ar pirmā pasaules kara beigām un Lielo Oktobra sociālistisko revolūciju. A. Upītis arī šo uzplaukumu saista ar dažādajiem sabiedriski politiskajiem notikumiem. Romāna uzplaukumu sekmē arī tas, ka romānistikā ienāk jaunā paaudze, tā radot it kā paaudžu maiņu. Patiesībā vienīgais autors, kas raksta gan pirms divdemitā gada, gan pēc divdesmitā gada ir A. Upītis, kas šajā laikā saraksts divpadsmit romānus. …