Vēbers uzsver, ka antīkās pasaules vergs un mūsdienu proletārietis var saprasties tikpat maz, cik eiropietis un ķīnietis. Tomēr izpētot Austrumelbas laukstrādnieku dzīves apstākļus, Vebers atzīst, ka modernās kapitalistiskās attiecības strukturāli līdzinas vēlīnajām Romas attiecībam un Vāczemes austrumu viduslaicīgi feodālā struktūra ir lemta bojāejai.
Vēbera darbā „Protestantiskā ētika un kapitalisma gars” ir daudzas sasaistes ar paša Vēbera un viņa ģimenes dzīvi, ka arī kritisko attieksmi pret vācu birģerības stāvokli vilhelmiskās ķeizaristes politiskajā kultūrā. Darbs ir arī sava veida politisks manifests un vienlaiku tas ir pētījums par moderni buržuāzistiskās dzīves īstenošanas formas ētosa ģenealoģiju. Šis darbs tiek uzskatīts par klasisku, taču to tikai ļoti ierobežotā nozīme var izprast ka devumu modernā kapitālisma saimniecības un kultūras vesturē.
Protestantisma studijās Vēbers aplūko divus ideāltipus, proti, kapitalistisko garu un protestantisko ētiku. Modernā kapitālisma garu Vēbera izpratnē raksturo profesionālisma ideja un peļņas kā kapitālisma reinvestēšanas ideja.
Moderno kapitālismu Vēbers raksturo kā „milzīgu futlāri”, kura tā gars pretstatā klasiskā kapitālisma garam, „lieliskam racionālismam” balstās uz „mehāniskiem pamatiem”. Runa ir par birokratizāciju un tās neizbēgamību, kas saārda dzīves vadīšanu un stilus, izraisa jēgas zudumu. Šo „garu” raksturo Vēbera slavenā metefora „dzelžainais paklausības futlāris”.
Modernās valsts attīstība it visur sākas ar to, ka firsts sāk atsavināt varu no līdzāsesošajiem pārvaldes varas pastāvīgajiem „privātajiem” pārstāvjiem, kuru īpašumā ir pārvaldes un militāro uzņēmumu līdzekļi, finansu uzņēmumu līdzekļi un visa veida politiski izmantojamie labumi. Viss šis process ir pilnīgi paralēls kapitālistiskā uzņēmuma attīstībai, kura patstāvīgie producenti pakāpeniski tiek atsavināti.…
