Jau kopš seniem laikiem cilvēkiem ir raksturīgs ticēt. Proti, šīs ticības var būt ļoti dažādas: tic Dieviem un gariem, baznīcas Dievam, elkiem, talismanam u.t.t.. Vēl šodien nevar atbildēt uz jautājumu, kāpēc cilvēkam raksturīga ticība, bet skaidri var apgalvot, tās izpausme reizēm pieņem visdažādākās formas un tās spēks ir neizmērojams.
Visu laiku un kultūru cilvēki ir baudījuši priekšrocību dzīvot kā pilsoņi divās pasaulēs, kas atbilst diviem apziņas veidiem. Grieķi tās sauca par hipar (nomoda pasauli) un onar (sapņa pasauli). Katrai no tām ir sava loģika un robežas. Vispārinot: senās tautas abām šīm pieredzēm piešķīra līdzvērtīgu nozīmību un cieņu.
Senos laikos cilvēku ticība bija cieši saaugusī ar mitoloģisko pasaules iekārtu. Kas ir mitoloģija? Par mitoloģiju (gr. mythologia) sauc kādas tautas mītu kopumu, ari zinātni, kas vāc, pēta un izskaidro mītus. Par mītiem (gr. mythos -stāsts) sauc nostāstus, teiksmas par Dievu, dieviem, par viņu izcelšanos un darbību, un par pasaules radīšanas apstākļiem un notikumiem.Tas kā simboliska forma ir atšķirīgs un oriģināls atziņas veids, kas vērtējams, nevis izejot no citās disciplīnās valdošām normām, bet kā tāds, t.i., viņa paša īpašo formu un struktūru ietvaros.
Mitoloģijas nozīme ir ievērojama. Lūk nedaudz no 1993. g. izdevniecības "Latvijas enciklopēdija" izdotās Mitoloģijas enciklopēdijas ievada. "Mitoloģija ir būtiska cilvēces kultūras sastāvdaļa. Mijiedarbībā ar mitoloģiju veidojusies reliģija, filozofija, literatūra, arī zinātņu pirmsākumi. Radusies cilvēces sākumposmā, mitoloģija arī vēlāk ietekmējusi kultūras attīstību. Katras tautas unikalitāti un savdabību raksturo tās kultūra, kas savukārt sakņojas attiecīgajā mitoloģijā. Protams, daudzus senlaiku mītus ir izskaidrojusi šodienas zinātne, bet tas nenozīmē to, ka mitoloģija kā kultūras īpaša sastāvdaļa ir galīgi izbeigusi savu esamību. Arī šodienas cilvēks pašam to neapzinoties, ir cieši iepīts mītu važās, tikai to saturs ir radikāli mainijes.…