Vēsturiski mīti ir vissenākais mutvārdu daiļrades veids un tie ir īpaši stāsti par kosmosa tapšanu, dieviem, gariem un varoņiem. Tieši ar tiem sākās pasaules un cilvēka apjēgums kultūrā. Tajos darbojas varonis vai dievišķa būtne, kuru virza kosmiskas kaislības - postošas vai auglīgas dusmas, taisnīgums, drosme, goda jūtas. „Tie nodrošina, lai arī nepilnīgu, tomēr pasaules kārtību un sakārtotību. Mīts radās, jo cilvēkus interesēja mūžīgie jautājumi par pasaules rašanos, par to, kas seko pēc dzīves šai saulē, par to, kas viņi ir u.c. Tā radās senie mīti par pasaules, zemes, dabas parādību un norišu izcelsmi. Mīts bija tas, kas padarīja senā cilvēka pasauli drošu, tas deva arī atbildes uz visiem svarīgākajiem jautājumiem, kā arī visumā nodrošināja senā cilvēka garīgās vajadzības.”
Rolāns Barts raksta: „Kas tad ir mīts šodien? Uz šo jautājumu uzreiz došu vienkāršu atbildi, kura saskan pilnībā ar skaidrojumu :mīts, tas ir vārds. Man var iebilst, ka vārdam mīts ir tūkstoš citu nozīmju, bet es centos izskaidrot nevis vārdu, bet lietu.”
„Barts mītu sauc par zīmi, pareizāk sakot, apzīmētāju, kas sastāv no denotācijas un konotācijas savijuma; mīts ir ideoloģiska zīme, kas darbojas ar kodu palīdzību, radot dabisku, „īstu” iespaidu.”
Būtiski šo Rolāna Barta viedokli ir ietekmējis viens no mūsdienu semiotikas pamattradīciju aizsācējiem Ferdinans Sosīrs, kurš uzskatīja, ka zīme ir arbitrāra.