Lai izpētītu reliģijas un mīta savstarpējās attiecības, vispirms ir jānoskaidro šo terminu nozīme. Jānis Siliņš, Latvijas Kultūras akadēmijas rektors, norada, ka par mītiem (gr. mythos -stāsts) sauc nostāstus, teiksmas par Dievu, dieviem, par viņu izcelšanos un darbību (teogoniskie), un par pasaules radīšanas apstākļiem un notikumiem ( kosmoloģiskie). Ē. Fromms reliģiju definē kā kādas ļaužu grupas pieņemtu un atzītu domāšanas un darbošanos sistēmu, kas nodrošina katram atsevišķam cilvēkam apzinātu dzīvošanu un dod objektu uzticīgai kalpošanai, kas pamatojas cilvēka būtībā, jo bez uzskaitīto prasību apmierināšanas cilvēks nejūtas pilnvērtīgs, drošs, piepildīts. Līdz ar to var secināt, ka mitoloģija koncentrējas galvenokārt uz dažādu parādību rašanās un notikumu skaidrojumu, kamēr reliģija uzsver cilvēka personīgo attieksmi pret konkrētajām parādībām un lietām. Šajā sakarā jāmin fakts, ka šo terminu skaidrojums ir lielā mērā atkarīgs no cilvēces attīstības pakāpes un vēsturiskajiem apstākļiem. Tā piemēram, daudzi mīti, kas cilvēces pirmsākumos tika uztverti kā reāli parādību skaidrojumi, mūsdienās ir zaudējuši savu mītisko nozīmi, jo šīs konkrētas parādības ir izskaidrotas un pierādītas zinātniski. Tāpat arī reliģijas skaidrojums, laikam ejot un paplašinoties cilvēku zināšanām par citām kultūrām, mainās. Ja pašos pirmsākumos tā tika uztverta kā ticība pārdabisku spēku esamībai, kas nosaka cilvēka likteni un prasa cienīšanu, paklausību un pielūgšanu, tad mūsdienās par reliģiju tiek atzīta cilvēku dažādā attieksme pret to, ko kāda ļaužu grupa uzskata par svētu un garīgu, līdz ar ko tā vairs neprasa pilnīgu pakļaušanos un paklausību.
…
