Pirms 476 gadiem dižciltīgā ģimenē piedzima franču filozofs, politiķis un esejists, kā literatūras žanra iedibinātājs - Mišels de Montēņs. Kultūrvēsturei nozīmīgākais ir viņa darbs "Esejas", kurā apkopotas subjektīvas pārdomas un spriedumi par literatūru, filozofiju, zinātni, audzināšanu, reliģiju un citiem uz sabiedrības dzīvi attiecināmiem jautājumiem. Montēņa filosofijas pamatjēdziens bija dabiskais, un dabiskuma vispilnīgāko izpausmi viņš saskatīja tieši to tautu sadzīvē un kultūrā, kas dzīvoja ārpus Eiropas. Viņaprāt, mežoņu (jeb dabasbērnu) sadzīve ir skaista, t. i., pareiza, viņu valoda – sulīga, kultūra – dabiska. Montēņs arī pirmais atzina, ka mežoņu māksla ir skaista tieši tāpēc, ka tā ir dabiska. Tas bija pirmais pozitīvais šīs mākslas novērtējums, un pirmoreiz ar to tika atzīta folkloras estētiskā vērtība.
Laikā no 1580. līdz 1588. gadam uzrakstītajās "Esejās" autors kā izteiksmes veidu izmantoja arī fiktīvus dialogus ar antīkajiem filozofiem Sokrātu, Seneku, Lukrēciju. Retāk tiek pieminēts, ka humānists Montēņs savas dzīves laikā darbojies kā veidotājs, Hugenotu karu laikā mēģinot samierināt naidīgās franču katoļu un protestantu nometnes. No daudziem citiem laikabiedriem viņš atšķīrās ar spēju mierīgi raudzīties uz problēmām, neļaujoties emocijām par labu vieniem vai otriem. Viens no viņa dzīves principiem bija: „būt patiesam pret sevi un citiem”. Kāds no Montēņa domu graudiem skan tā: "Ja par mani grib runāt, lai runā tikai patiesību, bet ja nu kāds attēlos mani labāku, nekā es biju, tad es piecelšos no zārka, lai viņu apstrīdētu." Tāpat viņam pieder prātula: "Ja mēs kaut ko ienīstam, tas nozīmē, ka mūs tas uztrauc."
Montēņa aizsāktā tradīcija pretstatīt dabisko un nedabisko, mākslīgi radīto turpinājās Teodora Adorno teorijā un ir aktuāla arī šodien. Adorno īstajai mākslai pretstatīja kultūras industriju, kas cilvēkos kultivē mākslīgas vajadzības. …
