“Tehnoloģijas pakāpeniski tuvina frontes līniju un dzīvojamo istabu tuvāk vienu otrai”1- šāds spārnots citāts ievada rakstu telekompānijas BBC mājaslapā internetā, kur stāstīts par mūsdienu tehniskajām iespējām, kas ļauj vērot karadarbību TV tiešajā ēterā. Lai atceramies translācijas un reportāžas nesenajā Irākas karā pret Sadamu Huseinu, gandrīz ikviens jutās pārsteigts, cik intensīvi tiešraidē tika atspoguļoti jaunākie kara fakti kaut vai CNN un BBC televīzijās. Auditorija, iespējams, sākumā jutās kā kinoteātrī, taču šodienas TV iespējas ļauj ielūkoties kara ainās un “pieaicināt” miljoniem liecinieku visā pasaulē tam, kā nogalina cilvēkus.
Dramatiskums un atraktivitāte šajos materiālos ir noteicošie ziņu veidošanas principi, ko cita veida reportāžās piesaistīt grūtāk. Valda uzskats, ka vizuālais materiāls tik pat kā nav jāmeklē, jo atrodoties kara ielenkumā operatoram atliek tikai filmēt – pārējais it kā skrien klāt pats no sevis (protams, te ir runa par vizuālo materiālu, kas tiešraidē, visbiežāk reportierim esot kadrā, ilustrē notikumus. Notiek kaut kāda kustība, tumsā dzirdams artilērijas šāviņu troksnis utm.). Cita lieta ir meklējot intervējamos, kuru sacīto vēlāk montē. Referātā vēlējos pārliecināties, vai tiešām pēdējā laikā populārie kara sižeti konstruē realitāti vairāk nekā cita veida TV materiāli.…