Ētikas skatījumā mīlestība ir intīmas un dziļas jūtas,īpašs apziņas, dvēseles stāvoklis un darbības veids, kas vērsts uz citu kopību, cilvēku un ideju. Mīlestības sarežģītību un svarīgumu nosaka tas apstāklis, ka tajā kā fokusā organiski savienojas fizioloģiskais un garīgais, individuālais un sociālais, personiskais un vispārcilvēciskais.
Nav tādas sabiedrības attīstības pakāpes un nav tāda cilvēka, kam par to nebūtu ne mazākās nojausmas. Vēl vairāk, bez mīlestības nenotiek personības morālā veidošanās un attīstība.
Mīlestību raksturo maigums, uzticība, paļāvība un nesavtība. Mīlestība rodas brīvi, to nevar uzspiest ar varu un pavēlēm. Mīlestība ir naida pretstats un izpaužas mātes mīlestībā,dzimummīlestībā un citās formās. Jau senie grieķi konstatēja dažādas mīlestības izpausmes, eross-kaislīgs kosmisks spēks,filija- draudzība, storge- dziļa pieķeršanās, it īpaši ģimenes attiecībās. Platons savukārt nodalīja zemāko – juteklisko miesas skaistuma mīlestību no augstākās mīlestības. Kristietībā mīlestībai bija askētisks raksturs, ar mīlestības palīdzību tika pamatota dieva būtība. Praktiski visās reliģijās mīlestība tiek mistificēta. Romantisma koncepcijās mīlestība saistīta ar pilnības ideālu. Mīlestība ir vērsta gan uz pretējā bioloģiskā dzimuma pārstāvi, gan uz personību, veidojot laulības attiecību tikumisko pamatu.…