19.gadsimta 80.gadi, kad literatūrā ienāk romatiķis Esenberģu Jānis (1862.-1890.), latviešu ideologiskajā dzīvē ir laiks, kad, neraugoties uz ārējo skaļumu, lēnām izzūd tīrskanīgā tautas atmodas izjūta. 80.gadu pirmā puse nebija bagāta ar nozīmīgiem literatūras sasniegumiem. Kā atsevišķš virziens izveidojas reālisms. Šajā laukā sāk aktīvi darboties Doku Atis un Apsīšu Jēkabs. Pirmos soļus literatūrā sper arī R.Blaumanis, tomēr vēl joprojām lielākā daļa latviešu orģināliteratūras pieskaitāmi romantisma virzienam. Tā raksturīgākā forma – tautiskais romantisms – 80.gados visspēcīgāk parādās A.Pumpura daiļradē (“Lāčplēsis” 1888.), tāpat līdzīgā garā savus liroepiskos darbus rada J.Lautenbahs – Jūsmiņš, daļēji arī Sudrabu Edžus, tomēr šis romantisma paveids plasumā vairs nevēršas. Paralēli rodas arī pseidotautiskais romatisms, kas atdarina tautisko romantismu, un kura pārstāvji tiecas izveidot latviešu “Olimpu”. Pie tā īpasi piestrādā jau minētais J.Lautenbahs-Jūsmiņš. Savukārt īpaši sakuplo sentimentālais romantisms. Viens no tā paveidiem ciesi sasitīts ar cilveka iekšējo pārdzīvojumu un jūsmu izpausmi, tādēļ to varētu apzīmēt par individuāli sentimentālo. Nedaudz vēlāk kreisi noskanotais J.Jansons-Brauns rakstīs, ka sentimentālā romantisma literatūru raksturo nemākslinieciskums un banalitāte. No vienas puses, jo īpaši prozā, tā daudzviet varētu arī apgalvot, tomēr šajā jomā rodas arī no mākslinieciskā viedokļa patiesi izcili darbi, kā piemēram, Esenberģu J. dzeja, kurai raksturīgs izteikts individuāls pārdzīvojums un pat traģisms. Protams, to nevar attiecināt uz visu dzejnieka radīto, jo īpaši prozu, kura tieši būs mans pētījuma objekts šajā darbā. Protams, dažviet viņa daiļradei cauri nāk naivisms, salkana banalitāte, ko varētu arī nosaukt par nemākslinieciskumu, tomēr tas nav pamats dzejnieka noniecināšanai. Tā G.Bībers norāda, ka viņa dzeja ir no apkārtējās pasaules izstumtas cilvēka dvēseles skumjš aicinājums pēc cilvēcības, kas vispilnīgāk sevi izteic spējā mīlēt.…
