Rietumos Kundera ir slavenība, viņš ir kļuvis par visvairāk lasīto Čehu autoru kopš Jaroslavā Hašeka laikiem, šo plašo starptautisko atzīšanu viņam sagādāja romāns Nepanesamais Esības vieglums.
Romāns iznāca Parīzē 1984.gadā, un tam uzreiz tika veltītas daudzas atzinīgas un sajūsmas pilnas recenzijas. Šis Kunderas darbs ir atzīts par vienu no mūsdienu intelektuālās rakstniecības virsotnēm, jo spēj apmierināt gan izsmalcinātas garīgās prasības, gan arī sniedz aizrautīgas lasīšanas prieku.
Grāmatā atklājas ne tikai savdabīgā un sarežģītā mūsdienu cilvēka iekšējā dzīve, tās eksistenciālās problēmas, bet arī ļoti savpati tiek atsegta politiskā esamība, meklējot attiecību veidošanas pamatu starp šīm divām pasaulēm: individuālo, eksistenciāli intīmo un politisko, ārējo, publisko.
Visu notikumu un varoņu psiholoģisko pārdzīvojumu fons romānā ir 1968.gada notikumi Prāgā, kad padomju karaspēks iebruka Čehoslovakija, lai apspiestu Dubčeka valdības uzsākto sociālisma liberalizāciju, t.s. Prāgas pavasari. Izmantojot F.Nīčes ideju par Mūžīgo Atgriešanos, autors grāmatas pamatā liek domu, ka ikviens individuālais risinājums izsaka sabiedriskā atrisinājuma būtību. Dubčeka kompromisa runa, kas ievadīja čehu tautas smago un pazemojošo pakļaušanās laiku un tātad noteica lielo dzīvi, romānā tiek izteikta ar mazas dzīves jēdzieniem. Tas, liekas, nebūtu nekas jauns freidiska rakstura literatūrā: sabiedriskās parādības, publiskās norises un visbeidzot arī visas cilvēces kultūru un vēsturi pamatot nevis ar objektīvām likumsakarībām, bet gan ar zemapziņas dzīves netiešo determinanti. Taču Kunderas īpatnā ievirze atklājas viņa iebildumā tradicionālajam freidismam: viņš tādu intīmā vispārināšanu nepieļauj. Padarīt intīmo par publisko ir koncentrācijas nometņu raksturiezīme, tā ir totalitārisma vardarbība un noziegums.…
