Šūnu teorijas rašanās
Pirms mikroskopa izgudrošanas pastāvēja uzskats, ka dažādas augu un dzīvnieku organisma daļas ļoti atšķiras cita no citas. Tālaika biologi domāja, ka augiem un dzīvniekiem nevar būt nekā kopīga. Šo jautājumu izskaidroja mikrobioloģija.1
1665. gadā angļu dabas zinātnieks Roberts Huks , izmantojot primitīvu mikroskopu, aplūkoja plānu korķa griezumu. Viņš konstatēja, ka tas sastāv no nelielām tvertnītēm. R. Huks ieviesa terminu – „šūna” 2. Korķa šūnas bija tukšas. Turpmākie R. Huka pētījumi ar augiem parādīja, ka arī tie sastāv no šūnām. Dzīvās augu šūnas bija pildītas ar šūnsulu.
Turpmākajos 150 gados tika konstatēts, ka visdažādākie augi sastāv no šūnām. Arī dzīvniekiem tika novēroti līdzīgi veidojumi, taču tos pamanīt bija grūtāk. Tas izskaidrojam ar to, ka dzīvnieku šūnai nav biezā šūnapvalka, kas ļauj saskatīt šūnas robežas. 1680. gadā Antons Lēvenhuks atklāja vienšūnas organismus. Viņš arī pirmo reizi saskatīja dzīvnieku šūnas – spermatozoīdus un eritrocītus.
1839. gadā vācu zoologa Teodors Švāns, balstoties uz iepriekšējiem vairāku zinātnieku un it īpaši – vācu botāniķa Matiasa Šleidena 1838. gada pētījumiem, noformulēja šūnu teoriju. Tai ir divas pamattēzes:
1.Ikviens organisms sastāv no vienas vai vairākām šūnām.
2.Šūna ir organismu funkcionālā pamatvienība (mazākā pamatvienība, ko var uzskatīt par dzīvu).…