Ja pilnvērtīgs cilvēks ir dzīves augstākā patiesība, tad homosapiens paceļas pāri dabas aklai mehāniskai nepieciešamībai un ir Visuma atspulgs, Zemes bērns, kas nav pamests viens dabas bezgalīgajā varā un nežēlīgajā augstā vientulībā, bet viņa niecīgais “es” atrod sevī un visumā vienu veselo.
Cilvēkam ir par maz nodzīvot sev atvēlēto laiku uz Zemes, viņam vienmēr vajag ieaust savu termiņu dzīves jēgā, būtības jēgā. Cilvēks kļūst par filozofu tāpēc, ka grib atrast savu “es” visas cilvēces dzīvē. Visa mūsu dvēsele, prāts meklē īsto ceļu sasniegt šo dzīves un būtības jēgu. Aiz mums ir cilvēces vēstures gadsimti, tagad mēs zūdam mūsu tagadnes daudzveidībā, bet mums priekšā stāv vēl sarežģītāks ceļš - nākotnes fantastika.
Cik, tomēr, ir liels bezdibenis starp laiku no pirmās kopienas cilvēku - mežoni un tagadnes attīstīto cilvēku sabiedrību mūsdienu civilizētajās valstīs. Pateicoties cilvēka nenogurdinošai tieksmei izzināt patiesību, viņš veidoja civilizāciju, kas ir mūsu zinātne, literatūras un mākslas pieminekļi, valodas, reliģijas, kārtības sistēmas.
Lasot jebkuru vēsturisku grāmatu, mēs domājam par vēstures notikumu gaitu attiecīgajā posmā, bet nekad neiedziļinamies šīs grāmatas notikumu veidotāju psiholoģiskajos izskaidrojumos, bet ja arī iedziļināmies, tad atkārtojam tās pašas kļūdas, ko pirms mums ir veikuši daudzi.
Daba ir devusi cilvēkam iespējas, bet šo iespēju izmantošana ir pakļauta visai sabiedrībai. XX gadsimts - nacionālo atbrīvošanās kustību laiks, iznīconošo karu gadsimts. Virs pasaules ir lokālo un vispasaules karu virpulis, atombumbu sprādzieni savā laikā ir pārveidojuši Hirosimu un Nagasaki par “īstiem pelnu maisiem“. Cilvēki, prātā jukuši, pazemo viens otr. Kas es esmu, cilvēks? Un kādēļ esmu radīts šai pasaulē? Pasaules domu vēsturē daudzi folozofi ir centušies atbildēt uz šiem “mūžīgiem “ jautājumiem. Tie drīzāk pat nav jautājumi, bet vaidi.
Cilvēks ir sabiedriski - vēsturisks un kultūras subjekts, zemes dzīvo būtņu attīstības augstākā pakāpe. Šis ir viens no tiem sausajiem jēdzieniem par cilvēka būtnes īpašībām, ir arī daudzi citi:
“Cilvēks ir gara un miesas apvienojums, kam piemīt prāts un jūtas“. Kanta izpratnē, cilvēks ir no dažādiem cēloņiem atkarīga būtne, kas pakļauta dabas likumu stingrai nosacītībai, vienlaikus, cilvēks ir arī autonoma būtne - radīt spējīgs, īsāk - cilvēks ir būtne, kuru rada un kura rada. Bet ar šiem jēdzieniem nepietiek paskaidrot cilvēkam, kādēļ šai pasaulē viņam ir atvēlēta loma.
Dzīvē ir daudz kas nesaprātīgs, bet pats dīvainākais un sarežģītākais, manuprāt, būt kādas mehāniskā procesa mašīnas saprātīgajam izpildītājam. Dzīves laiva, kuru nes līdzi nepatveramais pasaules attīstības vilnis aizrauj cilvēku, rokās airi, un mūžīgs ir cilvēka darbs, un mūžīga ir viņa vēlēšanās sasniegt “apdzīvoto salu”. Vai šī cilvēka vēlme būs izpildīta? Vai visa cilvēce nonāks pie vienas patiesības, sapratnes un skaistuma? Varbūt “dīvaino”cilvēku “dīvainā” dzīve mums to sola?…
