Cilvēku koncentrēšanās nelielās platības, pilsētu attīstība rada virkni problēmu, kas izpaužas vai nu tieši pilsētā vai arī pilsētas un tās tuvējās apkārtnes mijiedarbībā. Viena no būtiskākajām pilsētu problēmām ir stādījumu un mežu saglabāšana un mērķtiecīga veidošana. Mežiem, tai skaitā arī ārpilsētas jeb zaļās zonas mežiem, ir ievērojama nozīme cilvēkiem labvēlīgas dzīves vides veidošanā. Tai pat laikā, aizvien jūtamāki izpaužas pretējais process - pilsētas attīstības un augšanas negatīvā ietekme uz mežiem un stādījumiem, kas izpaužas meža platību sadrumstalošanā un tiešos bojājumos piesārņojuma un atpūtnieku darbības seku ietekmē.
1.1 Meža ietekme uz pilsētas mikroklimatu
Pilsētu meži samazina pilsētas piesārņotās vides negatīvo ietekmi uz pilsētas iedzīvotājiem. Tie attīra gaisu no putekļiem, dūmgāzēm, mazina troksni, ražo skābekli, pozitīvi ietekmē klimatiskos faktorus, pilda arī augsnes un ūdens aizsardzības funkcijas.
Pilsētās, kur raksturīgs augsts iedzīvotāju koncentrācijas līmenis meža kā skābekļa ražotāja funkcija ir ļoti nozīmīga. Novērojumi rāda, ka siltās saulainās dienās 1 ha meža pārstrādā 220-280 kg CO2 un izdala 150-220 kg O2, kas pietiek 40-50 cilvēku elpošanai. Citos pētījumos minēts, ka lai saražotu 1 t organiskās masas tiek patērēts vidēji 1.6-2 t CO2 un izdalīts 1.3-1.5 t O2 (Бобров 1977). Tātad mežs, kurš visintensīvāk ražo koksni, visintensīvāk izdala arī skābekli. To apstiprina arī citi autori, atzīmējot, ka vislielāko skābekļa daudzumu izdala vidēja vecuma augstas ražības audzes no 30 līdz 60-80 gadiem. Salīdzinot skābekļa ražošanas spēju pa sugām konstatēts, ka I. bonitātes priežu audzes ar biezību 0.8 gadā izdala 10.9 t/ha O2, bērzu audzes- 10.8 t/ha, apšu audzes- 9.7 t/ha. Pie tam izdalītais skābeklis ar vēju tiek pārnests lielos attālumos, uzlabojot pilsētas gaisu (Пряхин et.al., 1981).
…
