IEVADS
Pēdējās desmitgadēs gan Eiropā, gan visā pasaulē par ļoti intensīvu parādību kļuvusi iedzīvotāju migrācija. Migrāciju nav iespējams apskatīt kā viennozīmīgu faktoru, tam nenoliedzami, ir trūkumi, taču ir arī savas priekšrocības. Galvenās tendences migrācijā saistītas ar darbaspēka migrāciju un patvēruma meklēšanu. Turklāt, lai spētu uzturēt ekonomisko līdzsvaru, jebkurai valstij ir svarīgi nodrošināt zināmu līdzsvaru starp imigrāciju un emigrāciju. Nenoliedzami, katrai valstij šis optimālais līdzsvars var būt atšķirīgs, ko nosaka tās ekonomiskā un sociālā situācija.
Darba izklāstā īpaša uzmanība pievērsta imigrācijai un ar to saistītajām diskusijām un problēmjautājumiem, balstoties uz Eiropas valstu pieredzi un konkrēti, analizējot situāciju Spānijā un Lielbritānijā, kur situācija migrācijas jomā ir saasināta un valdībām jāvelta pastiprinātas pūles situācijas risināšanai.
Paplašinoties Eiropas Savienībai, tiek atvērtas robežas ne vien tūrismam, brīvai kapitāla kustībai, bet arī brīvai darbaspēka kustībai. Viens no darbaspēka migrācijas veidiem ir kvalificētā un augsti izglītotā darbaspēka aizplūšana no valstīm, ko dēvē arī par “smadzeņu aizplūšanu”. Tas, galvenokārt, saistīts ar darbaspēka izmaksām un atalgojumu. Kvalificēti darbinieki, nespēdami savā valstī saņemt adekvātu atalgojumu, dodas uz citām valstīm, kur, darot tādu pašu vai līdzīgu darbu, pastāv iespēja nopelnīt pat vairākas reizes vairāk. Otrs virziens, kas raksturīgs darbaspēka migrācijai, ir nekvalificētā vai zemas kvalifikācijas darbaspēka migrācija. Tradicionāli attīstītajās un attīstības valstīs, cilvēki ar zemu izglītību un kvalifikāciju sastāda ievērojamāko daļu no valsts bezdarbnieku skaita. Arī iespējas nopelnīt šim iedzīvotāju slānim ir relatīvi mazākas. Tāpēc iedzīvotāji dodas uz valstīm, kur iespējams atrast nekvalificētu darbu diemžēl bieži vien nelegālu, un saņemt par to ievērojami lielāku atalgojumu.
Šiem procesiem ir dažāda ietekme uz valsts ekonomiku un sociālajiem procesiem. Un protams, viss atkarīgs no konkrētās valsts jau esošā statusa un ekonomiskās attīstības līmeņa, līdz ar to darbaspēka migrācijas process, lai arī tā kopējās tendences ir līdzīgas, dažādas valstis ietekmē dažādi.
Referātā mēs apskatījām Lielbritānijas un Spānijas piemēru. Lielbritānija ir viena no trim Eiropas valstīm, kas ir pilnībā atvērtas darbiniekiem no Centrāleiropas un Austrumeiropas. Liels ir imigrantu īpatsvars no pārējām pasaules valstīm, kas pēdējā laikā tiek atzīts par problemātiskāko jautājumu. Pārējās ES valstis ir saglabājušas iepriekšējo darba atļauju sistēmu uz vismaz diviem gadiem ar iespējamību pagarināt šo periodu par vēl pieciem gadiem. Pastāvošie ierobežojumi rada situāciju, ka lielākās migrācijas plūsmas ir uz valstīm, kurās noteikumi labvēlīgāki darbiniekiem no ārvalstīm.
Spānija lielu imigrācijas vilni piedzīvojusi tieši pēdējos gados. Problemātisks ir jautājums par nelegālajiem imigrantiem no Āfrikas rietumiem, kas masveidā ieplūst Kanāriju salās.
SITUĀCIJA LIELBRITĀNIJĀ
Līdz 1990.gadam migrantu izplūšana no valsts pārsniedza vai vismaz līdzsvaroja iedzīvotāju skaitu Lielbritānijā, līdz ar to nebija vērojams nozīmīgs iedzīvotāju skaita pieaugums. Reizi divos gados Lielbritānijas valdība veic iedzīvotāju skaita izmaiņu prognozes nākamajiem gadiem, balstoties uz iepriekšējiem statistiskajiem datiem. Pēdējās prognozes paredz, ka Lielbritānijas iedzīvotāju skaits līdz 2031.gadam pieaugs par 5,6%, turklāt 85% no šī pieauguma veidos imigranti. Ar šī brīža tendencēm prognozējams vismaz divi miljoni imigrantu katru dekādi. Šādos apjomos pieaugoša imigrācija ievērojami ietekmē sabiedrību un ekonomiku.
…
