Laika gaitā ir radušās vairākas miega teorijas, katra no tām raksturo citādāk cēloņus, no kā rodas miegs. Viena no tām ir pirmatnējā cilvēka teorija par miegu, viņš miegu raksturoja kā „pārejošu īslaicīgu nāvi”, uzskatīja, ka miega laikā dvēsele pamet ķermeni un aizlido. Ja dvēsele cilvēkā atgriežoties, tad atgriežas arī dzīvība, pretējā gadījumā iestājoties nāve.
Sengrieķu zinātnieks un filozofs Aristotelis miegainību, kas uznāk pēc ēšanas, skaidroja ar „izgarošanas” teoriju-tas ir, vielas, kas izgaro, paceļas augšup, izraisa noteiktu līmeni galvas smadzenēs un rada miegainību.
Filozofs Demokrits uzskatīja, ka galvas smadzeņu automātiska darbība izraisa miegu un tajā laikā cilvēks apkārtējo pasauli neuztver.
Viena no pirmajām zinātniskākajām teorijām bija „asinsvadu” teorija, kuras piekritēji uzskatīja, ka miega iestāšanos izraisa izmaiņas galvas smadzeņu asinsvados. Miegs iestājas, sašaurinoties asinsvadiem, kas pasliktina asins piegādi smadzenēm. Šo teoriju viņi pamatoja ar piemēru, kad, aizspiežot kakla lielās artērijas ,kas piegādā asinis galvas smadzenēm, cilvēks zaudē samaņu. Taču šī teorija netika atzīta, jo krievu fiziologs V. Daņiļevskis pierādīja, ka miega laikā artērija paplašinās, nevis sašaurinās un piegādā tādu asins daudzumu, kas uzlabo smadzeņu nervu šūnu barošanos, kā arī atjauno dienas laikā iztērēto enerģiju.[1]
„Asinsvadu” teoriju nomainīja „ķīmiskā” miega teorija, ko atklāja franču zinātnieki Ležandrs un Pjerons, pētījumus izdarot ar suņiem, proti, neļaujot tiem gulēt 7-9 diennaktis, pēc tam noņemot asins serumu un ievadot to sunim, kas bija tikko uzmodies. Pēc seruma ievadīšanas suns tūlīt iemiga. Pēc šī pētījuma franču zinātnieki secināja, ka dzīvniekiem miegu izraisa „miega indes”, kas rodas nomoda procesā. Miega laikā organisms atbrīvojas no šīm indīgajām vielām.
„Miega teorija” tika noraidīta, un tās vietā izvirzīja Hesa teoriju, kas uzskatīja, ka miegu rada „miega centrs”, kas atrodas galvas smadzenēs. Šveices fiziologs Hess dzīvnieka galvaskausā ievadīja divas ar laku izolētas elektrodu stieplītes un caur tiem laida elektrisko strāvu, tādējādi dzīvniekiem izraisot dziļu miegu.[1]
19.gs. Divāls izvirzīja „šūnu teoriju’’, ka visām nervu šūnām ir izaugumi, kas uztver kairinājumus un uztur galvas smadzenes nomoda stāvoklī. …
