Šo tematu izvēlējāmies, jo tas ar katru gadu kļūst arvien populārāks. Šajā darbā ir aprakstītas nepietiekama miega radītās veselības problēmas. Šī darba mērķis bija noskaidrot vai mūsdienās jaunieši pietiekami ilgi guļ, kādas var būt sekas no pārāk īsa vai pārāk gara miega, un kādā mērā jaunieši ir izglītoti par atsevišķām miega anomālijām. Šo mērķi centīsimies izpildīt ar aptaujas un teorijas palīdzību. Visvairāk darbā apskatītas ir problēmas, kuras rodas no pārāk īsa miega, tiek arī apskatītas iespējas kā novērst dažas no šīm problēmām, kā arī ir apskatīta, kāda ir miegam vispiemērotākā vide. Mūsu izvirzītā hipotēze ir: Lielākajai daļai jauniešu mūsdienās ir pārāk īss miegs.
Miegs ir stāvoklis, kuru cilvēks iepazīst jau ar pirmajām dzīves stundām. Tā saldmi apdzied šūpuļdziesmās, klāsta pasakās un teikās, izguļ ik nakti. Miegā cilvēks pavada ne mazāk par trešo daļu savas dzīves! Tad – kas tas miegs galu galā tāds ir, ka mēs ar to tik ļoti noņemamies?
Miega un sapņu būtība filozofus un psihologus nodarbina gadsimtiem ilgi. Atkarībā no sava pasaules uzskata zinātnieki miegu skaidroja vai nu kā mistisku stāvokli, vai arī kā specifisku smadzeņu darbību. Senie indieši jau tūkstoš gadu pirms Kristus nosauca trīs eksistences veidus: nomodu, dziļu miegu un miegu ar sapņu redzējumiem. Aristotelis savukārt miegu uzskatīja par stāvokli „starp dzīvi un nedzīvi”. Vēl citi gudrie pētīja miegu kā vienu no svarīgākajiem jautājumiem cilvēka augstākās nervu darbības izzināšanā.
Tātad pētnieki saprot miegu divējādi: kā dabīgu fizioloģisku procesu un kā dziļu zemapziņas darbību. Viņi vērtē atsevišķi miegu kā atjaunošanās procesu un sapņus kā kādu tēlu atainošanu miegā.
Miegu kā parādību pētī par somnoloģiju saukta zinātnes nozare. Tās aizsākumi sniedzas jau 19. gadsimtā, taču nopietna iedziļināšanās kļuva iespējama vien pagājušā gadsimta vidū, kad tika radīta attiecīga aparatūra gulētāja stāvokļa poligrāfiskai reģistrācijai. Tā ļāva ne tikai noteikt daudzos redzamos un neredzamos procesus, kas miega laikā notiek ar cilvēku, bet arī noveda pie negaidīta atklājuma.
Izrādās miegs nav viendabīgs, tas sastāv no vairākiem funkcionāliem stāvokļiem, kuri mijās stingrā secībā. Amerikāņu fiziologs N.Kleitmans atklāja cilvēka dzīves pusotras stundas garu bioloģisko ritmu, kurš dienā nosaka miegainības un možuma, izsalkuma un izslāpuma miju, bet naktī – maiņas starp parasto, bezsapņu miegu un paradoksālo miegu ar sapņu redzēšanu. Tikai noteikts, ka pusotras stundas tecējumā notiek periodiska dažādu miega stadiju nomaiņa, kas veido vienu ciklu. Sājā ciklā ietilpst četras lēna miega stadijas, kurām raksturīga pakāpeniska dziļuma pieaugšana, un viena stadija gluži cita rakstura ”ātrā miega”.…
