Par miegu un diennakts ritmiem autors izvēlējās rakstīt, jo, pēc autora domām, tas ir ļoti interesants temats, ko būtu vērts papētīt tuvāk.
Lai justos patiesi labi, katru diennakti jāatvēl noteikts laiks miegam. Miegs ir būtiski svarīgs, lai cilvēka gars un miesa gūtu iespēju atpūsties atspirgt. Miega ilgums katram cilvēkam ir atkarīgs no viņa nodarbošanās, veselības stāvokļa un vecuma.
Lai cilvēks spētu labāk izprast organismā notiekošās izmaiņas diennakts laikā, nepieciešams zināt dinamikas jeb cilvēka garīgo un fizisko darbaspēju un psiholoģiskā komforta atkarību no organisma neirotumālās regulācijas, tas ir, nervu sistēmas un iekšējās sekrēcijas dziedzeru saskaņotas ietekmes uz organisma audiem. Dzīves plūsmu cilvēks izjūt caur savu nervu sistēmu. Tā ir milzīga patiesība, ka tieši ar uzkrātā spēka, rodas iespēja iegūt panākumus un arī veselību. Tātad atkarībā no fiziskās un garīgās darbības aktivitātes, cilvēkus nosacīti iedala tā dēvētajos „cīruļos”, „pūcēs” un „jauktajā tipā”.
Darba mērķis – Ir izstrādāt un izzināt vitāli svarīgu organisma stāvokli - miegu, tā iedarbību uz mūsu veselību, veidus un stadijas, kā arī dažādas metodes kā uzlabot miega kvalitāti. Savukārt pētnieciskajā daļā autors veica anketēšanu ar vispārējiem jautājumiem par miegu, bet testā tika iekļauti jautājumi tiešā saistībā ar tēmu „Vai jūs izguļaties”.
Uzdevumi:
1.Izpētīt pieejamos materiālus par miegu;
2.Sakopots un pārstrādāt materiālus par cilvēka diennakts ritmiem;
3.Veikt aptauju un rezultātus attēlot tabulās;
4. Sniegt padziļinātu un visnotaļ svarīgu informāciju par miegu darba lasītājam.
Miegs ir vitāli svarīgs organisma stāvoklis. Tā laikā cilvēkam zūd apzināts kontakts ar apkārtējo pasauli, pārtraucas vai ievērojami samazinās kustību aktivitāte, analizatoru* funkcijas. Miegs joprojām tiek pētīts, un pat mūsdienās nav pilnīgi skaidrs tā mehānisms.
Pirmatnējie cilvēki identificēja miegu ar īslaicīgu nāvi, tas radīja pamatu dvēseles esamības teorijai. Cilvēki uzskatīja, ka miega laikā dvēsele ķermeni pamet. Vēlāk miegu skaidroja ar izmaiņām asins ķīmiskajā sastāvā, tika uzskatīts, ka nomoda stāvokļa laikā organisms tiek piesārņots, bet miega laikā tas atindējas.
Zinātniski pamatotu miega izskaidrojumu deva fiziologs akadēmiķis I. Pavlovs. Viņš konstatēja, ka miegu izraisa nervi darbības ierosas un kavēšanas* procesi galvas smadzenēs.
Tā kā smadzenēs esošo nervu šūnu uzbūve ir ļoti trausla, tās ir jāsaudzē. Par to atbildīga galvas smadzeņu kavēšanās funkcija. Kavēšanas process pārtrauc šūnu funkcionālo noārdīšanos un sekmē iztērētās šūnu enerģijas atjaunošanos. Kavēšana, kas iestājas noteiktā smadzeņu daļā konkrētā mirklī, ļauj sakoncentrēt uzbudinājumu tajos smadzeņu iecirkņos, kam attiecīgajā brīdī jānodrošina kādai organisma darbībai atbilstoši apstākļi (tādēļ aizdomājies cilvēks var nemanīt blakus notiekošās darbības).
Uzbudinājuma* un kavēšanas procesi nerimti viens otru nomaina. Kairinātājiem ilgstoši iedarbojoties, nervu procesi kļūst aizvien vājāki un vienveidīgāki, pastiprinās kavēšana, kas var izplatīties pa gandrīz visu smadzeņu garozu, tad iestājas dziļš miegs. Neatkarīgi no kavēšanas plašuma saglabājas atsevišķi izolēti uzbudinājuma segmenti*, kas uztur kontaktu ar ārējo vidi un nodrošina organismu ar dzīvības procesiem vajadzīgo enerģiju.
Pētnieki nav gluži vienisprātis par to, ko nozīmē „pietiekams miegs”. Speciālisti sliecas domāt, ka tas ir tāds miegs, pēc kura mūsu fiziskais ķermenis un intelekts funkcionē vislabāk. Katrs cilvēks ir individuāls un katram nepieciešams citāds miega daudzums. Pieņemts uzskatīt, ka miegam nepieciešams vidēji astoņas stundas. Tomēr svarīgāk par paļaušanos uz tradicionālo pieņēmumu ir noskaidrot – vai pamodušies jūtaties enerģiski un atspirdzināti. Ir cilvēki, kuri ir stipri un moži pēc septiņu stundu miega, turpretim citiem, lai atgūtu enerģiju, nepieciešamas deviņas stundas.
Pieaugot miega* nepietiekamībai, nenoliedzami pieaug miegainība, pazeminās koncentrēšanās spējas, mazinās spējas veikt darba pienākumus. Miega zaudējumu, protams, var censties iegūt, pagarinot miegam atvēlētās stundas, tomēr atgūt iekavēto iespējams tikai laika gaitā. Ja cilvēks, piemēram, nedēļu vai divas guļ nepietiekami un pēc tam vēlaties atgūt zaudēto miegu, garākas stundas cilvēkam nāksies gulēt veselu nedēļu.
Psiholoģiskā reakcija uz miega nepietiekamību cilvēkiem ir visai atšķirīga. Daži visai labi panes ierobežotu miega daudzumu, turpretim citos tas rada ievērojamu pašsajūtas pasliktināšanos. Cilvēkiem, kuri labi panes miega nepietiekamību, ir tendence ierobežot miega daudzumu līdz minimumam. Tādējādi šie cilvēki pakļauj sevi riskam piedzīvot miega zaudējuma izraisītās veselības problēmas.…
