Cilvēku dzīve un labklājība jau no pašiem pirmsākumiem, kad no Latvijas teritorijas atkāpās ledājs, un līdz pat mūsdienām ir tieši vai pastarpināti atkarīga no dabas resursu izmantošanas. Dabas mantojums, kuru mēs esam saņēmuši, ļāvis šeit izdzīvot un nostiprināt saimniecisko darbību paaudžu paaudzēm iedzīvotāju. Mūsu senči dzīvoja ciešā saiknē ar dabu un intuitīvi zināja, cik no dabas var ņemt, lai tā spētu pastāvīgi apgādāt cilvēkus ar pārtiku, būvmateriāliem, kurināmo, apģērbu un ārstniecības līdzekļiem. Daba iespaidojusi arī latviešu tautas kultūras mantojumu un turpina veidot mūsu ētiskos un estētiskos priekšstatus.
19. un 20.gadsimta mijā un īpaši pēc Pirmā pasaules kara, kad sākās strauja kapitāla uzkrāšana un attīstījās tehnoloģijas, Latvijā strauji samazinājās mežu platības, tika nosusināti un izstrādāti purvi, ievērojami samazinājās lielo zīdītājdzīvnieku skaits. Intensīva dabas resursu izmantošana turpinās līdz pat mūsu dienām. Līdztekus negatīvajām parādībām dabā, kas sekoja intensīvajai saimnieciskajai darbībai, Latvijā tāpat kā citur pasaulē veidojās apziņa par dabas aizsardzības nepieciešamību un dabas resursu ilgtspējīgas izmantošanas stratēģijas nozīmību. …