I. Meža likumdošana
Pirmskara Latvijas Republikā meža tiesisko stāvokli noteica civilā likumdošana, kas regulēja vispārējas meža īpašuma un lietojuma tiesības (Civillikuma1128.,1200.,1201.,2160.,2199. pants), kā arī speciāls likums par meža aisardzību, kas noteica pienākumus meža aizsardzībā valsts, pašvaldību un privātpersonu mežos. Jau tajā laikā radās nepieciešamība noteikt meža īpašniekiem un lietotājiem ekoloģiska rakstura ierobežojums viņu meža īpašuma un apsaimniekošanas tiesības, lai saglabātu meža kā dabas vides un valstiski svarīga objekta kvalitāti un tā atjaunošanas (ataudzēšanas) iespēju. Arī tad vajadzēja aisargāt mežu pret pārmērīgu izciršanu, ugunsnelaimēm, kaitēkļiem, nelikumīgiem cirtējiem, malu medniekiem utt.
1940. gadā līdz ar zemi tika nacionalizēti un nodoti valsts īpašumā visi republikas teritorijā esošie meži. Tika likvidēts privātpersonu un pasvaldību meža īpašums. Par vienīgo meža īpašnieku kļuva padomju valsts, kas varēja neierobežoti rīkoties ar šo nacionālo bagātību pēc sava ieskata. Jānorāda, ka atšķirība no daudzām citām padomju republikām Latvija padomju okupācijas laikā meži samērā labi tika saglabāti, daļēji izmantojot vecos pirmskara Latvijas mežsaimnieku kvlificētos kadrus. Samērā lielas mežu platības tika meliorētas, paaugstinot meža kultūru ražību. Pozitīvus rezultātus deva arī mežsaimnieku un mežrupnieku apvienošanas vienā Mežsaimniecības un mežrupniecības ministrījā. 1978. Gadā tika pieņiemts Mežu kodekss, kas regulēja meža apsaimniekošanu , izmantošanu un aizsardzību pēc kopējas kartības un principiem, kādi bija noteikti visam padomju republikām. Tas traucēja meža likumdošanas piemērošanu republikas īpatnējiem dabas apstākļiem un samazināja šīs likumdošanas efektivitāti.
Pēc Latvijas Republikas patstāvības atjaunošanas 1990. Gadā tika uzsākta zemes reforma, kuras pamatuzdevums bija zemes un ar to saistīto dabas objektu – mežu, ūdeņu, zemes dzīļu privtīpašuma tiesību atjaunošana racionāls dabas objektu (resursu) izmantošanas un aizsardzības ieviešna un nodrošināšana ar likumdošanas aktu un citu valstisku pasākumu palīdzību. Šajā nolūkā tika izstradāts un 1992. Gadā LR Augstākajā Padomē pieņemts Likums par meža apsaimniekošanu un izmantošanu. Ar šo Likumu bija paredzēts ievēst jaunu, konkretājiem dabas apstākļiem piemērotāku mežsaimniecības sistēmu, ievērojot pirmskara Latvija pieredzi un sasniegumus. Pieņēmot šo likumu, tika atcelts Latvijas PSR Mežu kodekss. Tomēr jaunais Likums par meža apsaimniekošanu un izmantošanu tika adresēts galvēnokārt tikai meža lietotājiem, nevis īpašniekiem, kuru šajā laikā (it īpaši zemes un mežu privātīpašnieki) vēl nebija. Zemes reformas likumi noteica, ka privātīpašuma tiesības uz zemi atjaunojamas un atzīstāmas tikai no 1993. gada 1.janvāra. tātad no šā laika atzīstāmas privatīpašuma tiesības uz mežu ka ar zemi saistītu dabas objektu.
Minētājos apstākļos jau 1993. gadā radās nepiciešamība izstrādāt jaunu likumprojektu par mežiem, ņemot verā arī jauno situāciju, kad blakus valstij ka zemes un meža īpašniekam ir radušies pašvaldību un privatie zemes un mežu īpašnieki. Šie īpašnieki bieži vien paši nenodarbojas ar sava meža izmantošanu, bet iznomāja to citām fiziskām un jurediskām personām. Rādas jautājumi par meža īpašnieka tiesībam un pienākumiem mežsaimniecības organizācijā un viņu tiesisko atbildību par meža saglabāšanu un aizsardzību.
Rezultātā radās jauns meža likuma variants, kas 1994. gada 11.janvārī tika apspriests un pieņemts LR Ministru kabinetā Satversmes 81. Panta kārtībā un 1994. Gada 18. Martā apstiprināts Saeimā.
Visumā jaunais Likums par meža apsaimniekošanu un izmantošanu jāvērtē pozitīvi. Šā Likuma 18 nodaļas un 84 pantos Ir tiesiski noregulēti Latvijas mežsaimniecības galvenie jautājumi, paredzot, ka Likuma uzdevums ir
1) Nodrošināt meža kā ekosistēmas aizsardzības un meža resursu atjaunošanu;
2) Regulēt meža apsaimniekošanas un izmantošanas pamatnoteikumus;
3) Aizargāt meža apsaimniekotāju un izmantotāju tiesības.
Pētot meža likumdošanu, jāsecina, ka šī likumdošana, tāpat kā zemes, dzīļu un citu dabas resursu likumdošana, ir saistīta ar vides aizsardzību, ar tās pamatuzdēvumiem un pamatprincipiem, kuri jākonkretizē un jārealizē atsevišķa dabas objektā, šajā gadījumā - meža kā vides sastāvdaļas saglabāšana un aizsardzība.
Meža privatizācijas procesā ir svarīgi jaunos meža īpašniekus - fiziskas un jurediskas personas - iepazistināt ar prasībām, kādas meža apsaimniekošana un izmanošana izvirza valstī spēkā esoša likumdošana. To varētu veicināt meža likumdošanas apkalpošana un sistematizācaja, kas būtu jāveic Tieslietu ministrijai kopā ar Valsts meža dienestu. Nepieciešama arī jauno meža īpašniku un izmantotāju apmācība mežsaimniecībā.
…
