IZCIRTUMI
Izcirtumi ir biotopi vietās, kur kokaudze nesen nocirsta un zemsedzes sugu sastāvs pārmainījies. Meža zemsedzes sugas parasti ir pielāgojušās ēnainam mikroklimatam un neiztur izcirtumā valdošo lielo apgaismojumu un krasās mitruma un temperatūras svārstības. To vietā sazeļ citas sugas, kas šiem apstākļiem labāk piemērotas. Tās parasti ir pioniersugas, kuras spēj strauji izplatīties.
Izcirtumos ar laiku atjaunojas jauna mežaudze. Meži var atjaunoties mākslīgi (stādot jaunus kokus) un dabiski. Stādot jauno mežu, ir jāņem vērā vietas augtene un jāstāda tādi koki, kuriem šeit ir vislabākie augšanas apstākļi. Ja iestāda nepiemērotu sugu kokus, tie var neieaugt, vēlāk slimot un augt lēni.
Ja izcirtumā netiek stādīti jauni koki, ar laiku izcirtumi paši aizaug ar kokiem un veidojas jauna mežaudze. Pēc augtenes auglīguma un mitruma apstākļiem var aptuveni paredzēt, kādas koku sugas atjaunosies izcirtumā. Mežkopji var kopt dabiski atjaunojušos izcirtumu, izcērtot mazāk vērtīgās sugas un atēnojot vērtīgākās.
Pēc nabadzīgu sausieņu mežu nociršanas tur augušie sīkkrūmi brūklene un mellene parasti panīkst un ieviešas viengadīgi un divgadīgi lakstaugi – šaurlapu ugunspuķe, mazā skābene, meža krustaine. Sūnu stāvā parādās augsnes atsegumiem raksturīgas pioniersugas purpura ragzobe, nokarvācelīšu polija, kadiķu dzegužlins. Izcirtums parasti dabiski aizaug ar bērziem, lēni – ar parasto priedi.…