Bioloģisko daudzveidibu Latvijas mežos nosaka gan valsts geogrāfiskais novietojums (šeit sastopas areāla robežas augiem un dzīvniekiem, kuri raksturīgi ziemeļu, dienvidu, rietumu vai austrumu reģioniem), gan hidroloģiskais tīkls (ezeri, upes, strauti), gan dažādie klimatiskie apstākļi - no jūras piekrastes maigāka klimata lidz kontinentālajam klimatam, gan reljefs. Visi šie faktori vienlaikus ar gruntsūdens augstumu nosaka ari mežaudžu daudzveidību - no pārmitrajiem melnalkšņu staignājiem līdz pat sausajiem siliem. Biologisko daudzveidibu mežā un ar mežu saistītajos biotopos ir ietekmējusi cilvēka darbība daudzu gadsimtu laika. Latvijas daba, tai skaitā mežs, ir veidojusies ne tikai dabisko apstākļu, bet ari antropogēnās ietekmes rezultātā - ja nenotiktu cilvēka iejaukšanās dabiskajos procesos, gandrīz visu Latvijas teritoriju klātu mežs. Šīs cilvēka ietekmes no biologiskās daudzveidības saglabāšanas viedokļa var vērtēt gan pozitivi - veidojušās atklātas ainavas, pārejas
joslas starp meža un nemeža ekosistēmām, kuras tāpat ir nozīmīgas kā daudzu sugu dzīves vide vai barošanās vieta (tai skaita mežā dzivojošām sugām), gan negatīvi – jau iepriekšējo gadsimtu laikā ir krasi samazinājusies platlapju mežu platība (izmantojot auglīgo augsni līdumiem un vērtīgo koksni), notikusi lielu meža platibu nosusinašana,
samazinot dzīves vidi daudzām no pārmitrajiem mežiem atkarigām sugām, ierikotas vienveidigas meža kultūras.
Latvijas meži un tajos esošie koksnes resursi ir viena no galvenajām valsts nacionālajām bagātībām, kas izveidotas cilvēka ilgstošas un mērķtiecīgas darbības rezultātā. Šie resursi izmantojami maksimāli ekonomiski efektīvi, ievērojot ilgtspējīgas (nenoplicinošas) mežu apsaimniekošanas principus. Ar mežu klātās platības aizņem gandrīz pusi valsts teritorijas – 44,7%. Rūpnieciski izmantojamo mežu platība Latvijas republikā ir vairāk kā 2,888 milj. ha.
…
