Pēc vairāk nekā 4 miljardiem gadu ilgas evolūcijas, mezozoja sākumā Zeme kļuvusi gandrīz tāda, kāda tā ir patlaban, un ekoloģiskie apstākļi būtu ļāvuši cilvēka eksistenci. Atmosfēras gāzu sastāvs mezozoja ēras beigās ļautu mums elpot, okeānos ir bijis mūsdienu okeāniem līdzīgs sāļu sastāvs, temperatūras uz Zemes virsmas pilnībā iekļāvās to temperatūru amplitūdā, kāda sastopama arī šodien. Zemes rotēšanas ātrums, salīdzinot ar paleozoju, ir samazinājies tiktāl, ka dienas ilgums salīdzināms ar mūsdienu, biotu veidoja tās pašas liela ranga taksonomiskās grupas (atšķirības detaļās – kārtas citas), vienīgi mezozoja sākumā vēl nedzīvoja aļģes ar karbonāta skeletiem (kokolitoforīdi), zīdītāji un ziedaugi – grupas, kurām mūsdienu ekosistēmās ir ļoti liela nozīme.
Mezozojs un kainozojs ir īsas ēras, tās kopā sastāda "tikai" Zemes vēstures pēdējos 245 miljonus gadu, tomēr šajā laikā uz Zemes risinājušies daudzi procesi, kuri atstājuši labi saskatāmas liecības, tāpēc mezokainozoja vēsture ir daudz blīvāka ar informāciju nekā senāko ēru vēsture:
mezozoja un kainozoja slāņkopas pārsedz senākus nogulumus, tās ir mazāk deformētas;
vulkanogēnie ieži nav metamorfizēti oroģenēzēs, tāpēc vieglāk spriest par to sastāvu;
fosīlijas mazākā mērā pārkristalizējušās un deformētas;
okeāniskā garoza vēl nav iznīcināta subdukcijas procesos.
Mezozoja eratēmas apakšējā robeža saistīta ar perma beigās notikušo masu izmiršanu. Uz paleozoja-mezozoja robežas vecās, paleozojam raksturīgās grupas nomainīja citas – ne gluži modernas, bet mūsdienu organismiem līdzīgākas grupas. Mezozojs – “vidējās” dzīvības ēra. Ēra beidzās ar tikpat dramatisku izmiršanu, kura, nav izslēgts, saistīta ar kosmiskā ķermeņa 10-20 km diametrā sadursmi ar mūsu dzimto planētu. …
