Paplašinoties Rīgas teritorijai, kādreizējais dabiskais piepilsētas mežs ir pārtapis par mežaparku, kas iekļauts pilsētas apbūvē, kuru ietekmē urbanizācijas procesi, kā arī cilvēku darbība.
Mūsdienās Mežaparka nozīme gan kā rekreācijas, gan estētiskajai teritorijai ir samazinājusies, salīdzinot to ar kādreizējo pieprasījumu pēc tīrā priežu meža, kur pašlaik notiek pārkrūmošanās, erozijas un citi procesi. Tādēļ ir interesanti aplūkot Mežaparka ekosistēmu, novērtējot, kā to ietekmē dažādi ārējie faktori, kā arī kāds ir šīs ekosistēmas pašreizējais stāvoklis.
Par ekoloģisko sistēmu , t.i., ekosistēmu, sauc funkcionālu sistēmu, kas apvieno dzīvu organismu populācijas un viņu eksistencei nepieciešamo abiotisko (nedzīvo) vidi. (Bušs K.,1987; Bušs K., 1989). Ekosistēmu apvieno savstarpēji saistītas dzīvo, kā arī nedzīvo komponentu apakšsistēmas, kurām ir noteiktas attiecības ar ārējo vidi. Konkrētāk, biocenoze un vide veido ekosistēmu. Visi biocenozes komponenti ir obligātas ekosistēmas sastāvdaļas, kur liela loma ir fitocenozei, jo tā nosaka, kā visas ekosistēmas, tā arī pārējo biocenozes komponentu raksturīgās strukturālās un funkcionālās īpašības, kas doto ekosistēmu norobežo no pārējam. (Liepa I., Mauriņš A., Vimba E., 1991)Tā ir atklāta sistēma, kurai nepieciešama enerģijas un matērijas pieplūde no ārienes un dzīvības procesos izdalīto vielu un enerģijas izvadīšana ārpus sistēmas. Ekosistēmai piemīt pašregulēšanās un pielāgošanās spējas. (Bušs K.,1987; Liepa I., Mauriņš A., Vimba E., 1991) Ekosistēmas jēdziens nesatur ierobežojumus attiecībā pret nedzīvo substrātu raksturu un sistēmas lielumu. To var attiecināt uz ūdens tilpēm, purvu, mežu u.c. objektiem. Attiecīgi pēc lieluma izšķir sīkas ekosistēmas (mikroekosistēmas), vidēji lielas (mezoekosistēmas) un lielas (makroekosistēmas) ekosistēmas. Sīkākas ekosistēmas var izvietoties, piemēram, uz trūdošiem celmiem, akmens u.c. neliela izmēra objektiem.…
