Latvija ir maza valsts, taču vismaz vienā ziņā esam lieli. Vairāk nekā pusi mūsu zemes klāj meži un tāpēc nereti tā tiek dēvēta par meža lielvalsti. Apmēram trešā daļa no Latvijas meža platībām ir radušās uz privātpersonām piederošajām zemēm salīdzinoši nesenā pagātnē – pēc otrā pasaules kara. Kā rezultāts tam, ka pamestās lauksaimniecības zemes Latvijas platuma grādos parasti apaug ar mežu. [4.1.]
Mežs Latvijā ir galvenais resurss, turklāt atšķirībā no naftas, kuras krājumi agrāk vai vēlāk beigsies, mežs atjaunojas. Prasmīgi saimniekojot, savu bagātību neizsmelsim, bet gluži pretēji - vairosim. Mežs dod iztiku dažādās jomās strādājošiem: meža īpašniekiem un ar meža nozari saistītiem uzņēmējiem.
Meža nozare ietver divas nozīmīgas apakšnozares - mežsaimniecību (nozari, kas nodarbojas ar meža kopšanu, saglabāšanu, plānveidīgu izmantošanu un atjaunošanu) un kokrūpniecību (kura ietver kokapstrādi, papīra un tā izstrādājumu ražošanu, kā arī mēbeļu ražošanu). Abām šīm apakšnozarēm ir būtiska loma Latvijas tautsaimniecībā.
Mežsaimniecība aptver visu teritoriju un nekoncentrējās atsevišķās vietās. Mežsaimniecība, mežizstrāde un kokapstrāde bieži lauku apvidos ir vienīgie darba devēji. Līdz ar to no vienas nelielas kokzāģētavas labklājības bieži ir atkarīga vesela pagasta vai ciema labklājība. [4.1.]
Savukārt kokrūpniecība ir otra lielākā ražojošā nozare Latvijā. Meža nozare Latvijā attīstās un tai ir nākotne. Kopš Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas meža nozare ir kļuvusi par vienu no nozīmīgākajām tautsaimniecības nozarēm, kas sekmīgi attīstījusies tirgus ekonomikas apstākļos. Attīstību veicinājuši vairāki faktori: kvalitatīva un pieejama izejvielu bāze – meža resursi, ilglaicīgas tradīcijas, zināšanas un, ne mazāk svarīgi – valsts un nozares interešu grupu spēja vienoties par meža nozares attīstības ilgtermiņa mērķiem un šo mērķu sasniegšanas pamatprincipiem. …