Mežs kā neatsverama dabas sastāvdaļa un kā nozīmīgs dabas resurss Latvijai un tās iedzīvotājiem ir bijis svarīgs visā pastāvēšanas vēsturē. Mūsdienās šī resursu nozīme arvien vairāk izpaudusies ar meža izmantošanas vai apsaimniekošanas intensitātes pieaugumu. Šobrīd Latvijā ir aptuveni 45% ar mežu apklātas teritorijas. Dažādie augsnes un laika apstākļi līdztekus progresīvai mežsaimniecībai ir radījuši lielu meža tipu daudzveidību. Vairāk nekā pusi aizņem meži sausās minerālaugsnēs. Apmēram 1/4 mežu kopplatības aizņem mitrie meži, kas vairumā Eiropas valstu ir gandrīz iznīcināti. Pēc ekoloģiskās un saimnieciskās nozīmības meži iedalāmi 3 kategorijās: aizsargājamie meži - 12%, ierobežotas izmantošanas meži - 18% un saimnieciskie meži - 70%.
Meža likuma 1 nodaļas 3 punktā ir noteikts, ka “meža zeme ir zeme, uz kuras ir mežs, zeme zem meža infrastruktūras objektiem, kā arī mežā ietilpstošie un tam piegulošie pārplūstošie klajumi, purvi un lauces”. Mežs, savukārt, ir “ekosistēma visās tās attīstības stadijās, un tajā dominē koki, kuru augstums konkrētajā vietā var sasniegt vismaz septiņus metrus un kuru pašreizējā vai potenciālā vainagu projekcija ir vismaz 20 procenti no mežaudzes aizņemtās platības”.
Zeme, tajā skaitā meža zeme, Latvijas teritorijā var piederēt fiziskām un juridiskām personām, bezīpašnieka zeme pieder valstij un pašvaldībām. Valstij pieder 54% mežu, privātpersonām – 41%, vietējām pašvaldībām – 5%.
Savā darbā apskatīšu zemes īpašnieku pienākumus un tiesības vienkopus. Atsevišķi tiks aplūkotas aizsargājamo teritoriju meža īpašnieku un valsts kā meža īpašnieka tiesībām un pienākumiem.…