Meža unikālā loma cilvēces attīstībā ir nepārvērtējama. Un šīs lomas nozīmīgums joprojām kāpj. To izraisa gan cilvēces nepārtrauktais skaitliskais pieaugums, gan saimnieciskās aktivitātes un tehnoloģiju straujā pilnveidošanās, gan dabas resursu izsīkšanas draudi.
Veidojas pretruna starp cilvēku vēlmi dzīvot arvien ērtākos apstākļos, kas prasa materiālus ieguldījumus, gan uzturēties veselīgā vidē un baudīt iespējami pirmatnējāku dabu, kur mežam atvēlēta viena no galvenajām lomām. Šo pretrunu var risināt, tikai meklējot saprātīgu kompromisu starp meža saimniecisko izmantošanu un tā saudzēšanu. Šo seno problēmu jau atspoguļojis mūsu literatūras vecmeistars Rūdolfs Blaumanis - Indrānu tēvs, runājot par saviem ošiem, saka: "Es nošķiru tos Indrānus, kas pilda manu maku, no tiem, kas iepriecē manu sirdi."
Latvijas mežu raksturojums
Mežs ir raksturīgs Latvijas ainavas elements, 44% no Latvijas teritorijas aizņem mežs. Vides veidotāji un organiskās vielas uzkrājēji mežā ir kokaugi. Mežs Latvijā ir ekoloģiski stabila ekosistēma, kas nodrošina līdzsvarotu vides saglabāšanos. Latvijā meži ir daudzveidīgi, to izplatība un raksturs dažādās valsts daļās diezgan stipri atšķiras. Šīs atšķirības nosaka gan klimatiskie, gan arī edafiskie (augsnes) apstākļi, kā arī laika gaitā cilvēka saimnieciskā darbība. Mežs ir sarežģīta sistēma – tajā ietilpst gan dažāda vecuma koki, gan pameža un zemsegas augi un meža dzīvnieki, gan augsne ar tās bagātīgo faunu, baktērijām, aļģēm, un citām sīkbūtnēm. Starp visiem šiem organismiem notiek sarežģīta mijiedarbība, un tie ir savstarpēji saistīti ļoti komplicētās barības ķēdēs. Meži šeit ir dabiski izveidojušies un citi sauszemes biotopi attīstoties kļūst par mežu. Taču pļavas un tīrumi, ja tos pārstāj apsaimniekot, ar laiku aizaug ar mežu. Arī purvi ar laiku kļūst par mežu, tāpat kāpas un citas sauszemes ekosistēmas. Mežam ir raksturīga pašatjaunošanās, aizņemot tās platības, ko ilgāku laiku neskar cilvēka darbība. Sacensībā ar citām augu sabiedrībām mežs ir noslēguma stadija. Citus sauszemes biotopus, piemēram, pļavas un tīrumus, cilvēks ir mežam atkarojis, un pēc pamešanas tie atkal aizaug ar mežu. Ja tīrumu vai kādu citu vietu pamet, tur pēc kāda laika atkal iesējas jaunie koki un veidojas jauns mežs. Kopumā pēdējos 100 gados meži ir kļuvuši auglīgāki. Ir samazinājusies sila platība, sarukušas ir barības vielām nabadzīgo augteņu jeb oligotrofo purvaino mežu platības. Tāpat samazinās skujkoku aizņemto platību īpatsvars, bet palielinās sekundāro lapukoku - bērza un baltalkšņa platības. Šāda koku sugu platību maiņa ir saistīta ar zemes izmantošanas veidu transformāciju - lauksaimniecības zemju aizaugšanu, kā iespējams, arī ar klimata maiņu.…
