Metafiziskā glezniecība un Džordžo de Kiriko daiļrade

Tapusi arī sirreālistiska novele Hebdomerus 1929. gadā. Ap 1926. gadu viņš sarauj attiecības ar sirreālistiem, bet joprojām saistās ar Parīzes avangardistiem. 1928. gadā Žans Kokto akceptē viņa prasmi un turpmākos gadus viņš strādā pie scenārija un scenogrāfijas Sergeja Djagiļeva Ballets Russes. 1930. gadā viņš satiek savu otro sievu Izabellu, ar kuru vēlāk atgriežas Itālijā. Līdz pilnīgai savas dzīves pārcelšanai uz Romu 1944. gadā, viņa māksla lielākoties ir pārpilna tehniskas atribūtikas un Kiriko no 1935. gada turpmākos divus viņš paspēj pavadīt Amerikas Savienotajās valstīs. Viņa darbi ilustrē slaveno Voque, tāpat Manhetenes un Ņojorkas skati ietekmējuši viņu glezniecībā.
Šķiet sajūtot atgriešanās elpu, viņa mākslā parādās kas arvien greznāks, mitoloģiskāks kā „Diana sleep in woods” 1933. Atgriešanās dzimtajā zemē pārvērš Kiriko daiļradi teju līdz nepazīšanai. Iepretim tīrajām formām arkādēs tagad nostājas barokam raksturīgais ansamblis „Plazzo Ducale” Venēcijā ar kanālu priekšplānā. Pārsteidz sieviete jūras krastā, kas izgūlusies kaila, miesās apaļīga kā Venēra, apkārt tai balsts audums, kas atgādina baltas putas, nedaudz gliemežvāku, taču ar mūsdienīgi īsu matu griezums. Kā punkts uz ‘i’ ir darbs „Selfportrait in black costume”, kas neviļus ar savu stāju, garajām baltajām zeķēm, spalvu pie cepures, atsauc atmiņā bagāto jaunskungu ceļojumus uz dienvidu zemēm un karaļu pozēšanu galmos.
Kiriko ir mākslinieks, kurš pārsteidz – kā metafiziskajā mākslā tā neo-barokā. Laikam tieši ar šo pretstatu. Atdevis sevi tik daudz žanriem - portreti, ainavas, interjeri, klusā dabā, mitoloģiskā un dzīvnieku gleznošana pat biogrāfiskiem literāriem darbiem, viņš atstāj aiz sevis lielu bagātību nākamajām paaudzēm mākslas pasaulē.
…