Bērnu ar intelekta nepietiekamību audzināšanas un mācīšanas prakse ir salīdzinoši jauna cilvēku darbības joma. Arī statistikas dati par psihisko un fizisko noviržu izplatību bērnu un pieaugušo vidū visos laikos turēti slepenībā. Šī jautājuma teorijas izstrāde sākās vēl vēlāk. Var uzskatīt, ka bērnu ar garīgās attīstības traucējumiem audzināšanas un mācīšanas praksei un teorijai nav pat divu gadsimtu pagātnes. [2;13]
Nevienā savā attīstības posmā sabiedrība nav bijusi vienaldzīga pret tiem, kam bija tādi vai citādi fiziski vai psihiski traucējumi. Šīm personām vienmēr ir bijusi nepieciešama īpaša uzmanība un ja šīs uzmanības nebija tās kļuva par smagu nastu sabiedrībai un sociālo ļaunumu – noziedzības, liekēdības un klaidonības avotu. Tādēļ sabiedrībai visos laikos vajadzējis izlemt savu attieksmi pret šiem cilvēkiem. Sabiedrības attieksmi nosaka sabiedrības attīstība līmenis – ekonomika, politiskie, tikumiskie, reliģiskie un filozofiskie uzskati. Dažādos civilizācijas attīstības posmos ir bijuši dažādi cilvēka nepilnvērtības kritēriji, jo atkarībā no sabiedrības attīstības līmeņa tikušas izvirzītas dažādas prasības. Pilnveidojoties sabiedrība uzņemas atbildību par „anomālajām” personām, jo uzskata, ka izdevīgāk ir neitralizēt iespējamo sociālo bīstamību.
Visus šos jautājumus par personām ar psihiskiem vai fiziskiem attīstības traucējumiem nevar pilnā mērā sekmīgi risināt, ja radoši neizmanto to, ko cilvēce uzkrājusi šo problēmu pētīšanas gaitā.
Volfgangs Šteinbrehts saka, ka audzināšanas mērķi ir ideāli priekšstati par personību, kādai tai jābūt. Audzināšanas ideālus nevar katrā paaudzē radīt no jauna. Ideāli vienmēr saistīti ar laikmetu. Protams, katrai sabiedrībai, tāpat kā iepriekšējām, jādod savs ieguldījums audzināšanas tradīcijās, no jauna jāpārdomā audzināšanas ideāli, jākoriģē tie un, kur vajadzīgs jālabo un jāpabeidz. [3; 8]