Pedagoģijas pamatā ir personības mērķtiecīgas attīstības ideja. Lai cilvēce attīstītos, nepieciešams, lai jaunā paaudze apgūtu vecākās paaudzes darba pieredzi, zinātniskas atziņas, tikumiskos ideālus un tradīcijas. Tas nosaka izglītošanas un audzināšanas nepieciešamību un mērķtiecību. Voldemārs Zelmenis atzīmē: „Audzināšanas mērķa problēma pedagoģijas teorijā un audzināšanas praksē risināta gadu simteņiem ilgi. Galvenais kritērijs vienmēr bijis sabiedrības (valsts) intereses.” [4,36]
ANO Ģenerālās Asamblejas 1989.gadā pieņemtajā Bērnu tiesību Konvencijā atzīmēts, ka bērnam jāattīstās kā personībai vecāku un visas sabiedrības vidē „laimes, mīlestības un sapratnes gaisotnē”. Bērnu izglītošana jāvirza uz to, lai maksimāli attīstītos bērna personība, talanti, garīgās un fiziskās spējas, vairotos cieņa pret vecākiem, cilvēku tiesībām un pamatbrīvībām, pret tās valsts nacionālajām vērtībām, kurā bērns dzīvo, un arī pret citu tautu kultūras vērtībām. Tādējādi tiek formulēts mūsdienu izglītības mērķis.
„Katrā sabiedrībā mērķis – ideāla personība – ir atšķirīga un atbilst sabiedrības vajadzībām” [4, 42]. Tāpēc izglītošanas ideāli ir mainījušies vēstures gaitā, katrā laikmetā nosakot savus audzināšanas mērķus un uzdevumus. L.Žukovs arī atzīmēja: „Katrai sabiedrībai tās attīstības konkrētajā periodā bija savs audzināšanas ideāls. Tātad no tā izrietošie audzināšanas mērķi lielā mērā bija nosacīti, t.i., atkarīgi no sabiedrības sociāli ekonomiskajiem un pilitiskajiem apstākļiem, zināšanu, kultūras, valdošās ideoloģijas līmeņa” [5,14].…