20. gs. iezīmējas ar jaunu mākslas virzienu – modernismu, kas raksturīgs ar tradīciju izaicināšanu vai noliegšanu, dažādu stilu un formu eksperimentiem, jaunu stilu attīstīšanu, subjektīvismu, individuālismu.
Tas sevī iekļauj romantisma popularizētos indivīda iekšējās brīvības motīvus, simbolisma aspektus, atgriešanos pie cilvēces pirmsākumiem, taču līdz pamatiem noārda romantiķu izvirzīto tēzi par ideālo cilvēku.
Modernistiem nozīmīgs ir reālais cilvēks ar visām savām vājībām, kaislībām un alkām. Modernisms iemieso pārmaiņas tradicionālajā domāšanā, pasaules izjūtā un cilvēka dzīves jēgas vērtējumā. Tiek akcentēts uzskats, ka tikai iepazīstot sevi, cilvēks var iepazīt dzīvi.
Tāpat kā citos mākslas veidos arī dejā ienāk modernisma tendences, radot moderno deju, kas atsakās no klasiskās dejas kanoniem kā dejas saturā, tā formā, izmantojot momentu, nosacītību vai formu.
Par modernās dejas aizsācēju tiek dēvēta amerikāņu dejotāja Aisedora Dunkane (1877 - 1927), kas atbrīvojas no baletdejotāju iespīlētā apģērba un apaviem, dejojot platās, gaisīgās drēbēs un basām kājām.…