Lai arī Zviedrijā veidoto filmu skaits manāmi nesamazinājās, uz zviedru kinoekrāniem sāka parādīties arvien vairāk un vairāk Holivudā uzņemtas filmas. Lai arī vairāki talanti joprojam turpinaja izpausties, tomēr Gustava Molandera 1936. gadā uzņemtā filma „Intermezzo” ar tādam zviedru kinozvaigznēm, kā Gosta Ekmans un Ingrīda Bergmana, tā ari nesasniedz cerēto slavu. Lai gan Zviedrijas tirgus, šajā pirmajā skaņu kino dekādē joprojām tika gana labi piepildīts, Zviedrijas starptautiskā reputācija ļoti strauji kritās, liekot pašai zviedru kino industrijai sākt meklet atbildes uz so mistēriju. Šī situācija sasniedza tik kritiskus apmērus, ka kino nozarē strādājošie sāka rīkot protesta sanāksmes, lai Stokholmas koncertzālē sanāktu un varētu izteikt sūdzības par mākslinieciskajiem standartiem, kas pēdējo pāris gadu laika bija strauji kritušies zviedru kino pasaulē.
Savos ziedu laikos, divdesmitā gadsimta divdesmito gadu sākumā, „Svensk Filmindustri” ļoti aktīvi piesaistīja arī ārzemju talantus. Tieši tā arī tapa, tobrīd nevienam nezināmā dāņu režisora, Karla Teodora Dreija režisētā filma „Prästänkan”(1920. gads), kurā bez režisora personīga un atpazīstamā rokraksta bija jūtamas arī zviedru mēmā kino skolas vēsmas. Nākamajā gadā, kino studija „Svensk Filmindustri” parakstīja līgumu ar vēl vienu dānu izcelsmes režisoru – Bendžaminu Kristensenu, lai tas izveidotu ko vel nebijušu. Un tā tapa radīt filma „Häxan” (1922. gads), kas pēc satura šķita dīvainu dramatizējumu, informatīvu „lekciju” kā arī labā un ļaunā konceptu savstarpējs mistrojums, kas joprojām tiek atzinīgi novērtēts kino aprindās.
…
