1. Aknu, žults ceļu raksturojums.
Aknas ir pats lielākais dziedzeris cilvēka organismā. Tas izpilda ļoti svarīgas, daudzveidīgas un homeostāzei nepieciešamas funkcijas. Tās piedalās uzturvielu un vitamīnu metabolismā (piemēram, ūdenī šķīstošo vitamīnu, holesterīna metabolisms), glikogēna uzkrāšanā, galaktozes un fruktozes pārvēršanā glikozē, glikoneoģenēzē, daudzu svarīgu ķīmisku komponentu veidošanā no ogļhidrātu starpproduktiem , intensīvi oksidē brīvās taukskābes, veido lipoproteīnus, holesterīna un fosfolipīdu sintēze, nodrošina plazmas olbaltumvielu sintēzē utt. Tomēr ļoti svarīga funkcija ir arī žults veidošana.
Žulti veido aknu šūnas (hepatocīti). Tiām ir vairākas funkcionējošās virsmas. Caur virsmu, kas vērsta pret sinusoīdiem un kas veido 37% šunas kopējās virsmas, no asinīm izdalās organismam svešas voelas, piemēram, toksīni, medikamenti, kā arī olbaltumi, fermenti, holesterīns, žultskābes. Aknu šūnas atindē organismam svešas vielas, sintezē holesterīnu un lecitīnu, izdala dažādas žultskābes. Viss, kas netiek izmantots vielu sintēzei un kas ir nevajadzīgs (piemēram, pārmērīgais, pārliekais holesterīns, atindētie ksenobionti) , izdalās no šūnām nelielu iedobumu aknu šunu laterālā (intracelulārā) virsmā. Laterālā virsma (50% visas šūnu virsmas) ir darbīga un satur daudz transportsistēmu – elektrolītu, IgA un citu vielu. Visaktīvākā ir 13% liela šūnu sānu iedobumu virsma, kas izdala žulti. Tā klāta ar mikrobārkstīm, un tās tuvumā aknu šūnās koncentrēti mikrotubuli, Goldži komplekss un citi šūnu elementi. Blakusesošo aknu šūnu sānu iedobumi veido žults kapilārus jeb kanāliņus. Šo kanāliņu virsmu, it sevišķi šūnu sastiprinājumus, samērā viegli bojā toksiski, infekciozi un imūnpatogēni faktori.
Primārā, kanāliņos izvadītā žults tālāk nokļūst žultsvados, kur mainās tās sastāvs un daudzums. Žultsvadu epitēlijs secrenē nātrija hidrokarbonātu, elektrolītus un ūdeni (šo procesu pastiprina sekretīns). Kopējais no aknām un žultsvadiem ar žulti izdalītais šķidruma daudzums ir 600-1200 ml dienā (naktī žults sekrēcija apsīkst). Šo procesu sauc par holerēzi. Holerēzi mazina bads, hipoksija, portālās asinsrites traucējumi, fizisks darbs, aukstums, karstums, negatīvas emocijas, žultspūšļa sienas iestiepums, žultsskābju zudums (piemēram, caurejas gadījumā), intravenozas glikozes ievadīšana un daži medikamenti, piemēram, morfijs, kodeīns, simpatomimētiskās vielas, karboanhidrāzes kavētāji u.c. Holerēzi pastiprina opbaltumi, tauki, sālsskābe, divpadsmitpirkstu zarnas skābes, portālās asinsrites uzlabošanās, žultsskābju uzsūkšanās zarnās, holīnerģiski stimulētāji, insulīns, tireostatiskie līdzekļi (salicāti, ēteriskās eļļas, riboflavīns, nikotīnskābe, folskābe), dārzeņu un augļu sulas, nelielas alkohola devas, teofilīns, etakrīnskābe. Sekretīns, holecistokinīns un gastrīns pavairo galvenokārt žultsvadu sekrētu, kas bagāts ar nātrija hidrokarbonātu. Žultij ir daudzpusīga un svarīga fizioloģiska nozīme. …
