„Demokrātiska sabiedrība ir sarežģīts mehānisms, kurā savstarpēji atkarīgi pastāv pilsoņi, politiķi, masu mediji. Politiķi runā ar pilsoņiem ar masu mediju starpniecību. Masu mediji ir filtrs, kurš katram politiķa vārdam vai idejai pievieno savu vērtējumu, komentāru, viedokli. Tādu to saņem pilsonis. Katra politiskā norise pilsoņu redzeslokā vismaz Latvijā parādās tikai tā, kā to ir vēlējušies masu mediji.”1 Tā savā uzrunā teicis Ministru prezidents Aigars Kalvītis.
Šādam apgalvojumam autore piekrīt tikai daļēji. Tāpēc vien, ka tik tikko aiz muguras 9. Saeimas priekšvēlēšanu aģitācijas laiks. Tas parādīja, ka politiķi izmanto masu medijus kā līdzekli tikšanai pie varas. Aksiomātiska ir atziņa, ka jebkura valsts balstās uz četriem vaļiem – spēku, organizētību, politisko varu un uz sabiedriskās domas ietekmēšanu. Savukārt sabiedriskās domas ietekmēšana nav iedomājama bez masu medijiem, varētu teikt, ja nebūtu masu mediju – nebūtu arī politikas. Masu mediji ir obligāti, lai politiķi, piemēram, Kalvīti, tauta uztvertu kā politiskā procesa aktīvu dalībnieku. Priekšvēlēšanu laikā un arī starpposmos masu mediji nebūt nav filtrs politiķu teiktajam, bet gan piedāvā sevi kā izmantojamu platformu politiķu slēptām vai atklātām reklāmām. Sadarbības rezultātā ieguvējas ir abas puses, bet, vai sabiedrība?
Acīmredzams fakts ir arī tas, ka politiķi Latvijā ir izvēlējušies visvieglāko un visērtāko komunikācijas formu – netiešo reklāmu. Tā kā politiķiem pašiem pietrūkst prasmes iedzīvotājus motivēt, tad reklāmu veidošanai politiķi piesaista sabiedrisko attiecību speciālistus, kuru darba paņēmieni reizēm pārsniedz atļautās robežas un ētikas normas. Jādomā gan, ka ar pašu politiķu ziņu un akceptu. Autore domā, ka reklāma ir manipulācija ar indivīda apziņu. Rodas jautājumi, vai tas ir godīgi, pieņemami un ētiski no politiķu puses, no masu mediju puses, pret sabiedrību? Kā tas notiek? Kādas sekas rodas?
Mediju un politiķu savstarpējās attiecības visās demokrātiskās valstīs ir attīstījušās nevienmērīgi. Viens attiecību modelis bija raksturīgs 20. gs. 40. – 60. gadiem, kad mediji „ēda politiķiem no rokas” un neredzēja ne ciešo saistību ar mafiozam struktūrām, ne apšaubāmo morāli.
Otrs modelis – kā zināma reakcija uz pirmo – attīstījās sākot no 60. gadu beigām līdz 70. gadu beigām. Tad zēla un plauka žurnālistikas „sargsuņi”. Perioda centrālais notikums bija Votergeita. Žurnālisti savos meklējumos izaicināja politiķus, bet lielāko tiesu tā bija līdzvērtīgu partneru domu apmaiņa, mērķtiecīgas debates, meklējot labākos risinājumus.
Situācija mainījās, kad viens no partneriem – politiķi – sāka profesionāli izmantot marketinga tehniku, sabiedriskās attiecībās tēla veidošanai un izsmalcinātu prezentāciju. 80. gados sabiedrisko attiecību tehnika kļuva arvien manipulējošāka, līdz žurnālisti sāka sajusties kā nožēlojami statisti lielo politiķu spēlītēs. Dzīves anekdote ir H. Kisindžera jautājums, sākot brīfingu žurnālistiem: „Nu, vai esat sagatavojuši jautājumus manām atbildēm?”…
