Cilvēka tiesības, vesela vai slima – ir sabiedrības augstākā vērtība, un tās aizsardzība ir valsts pamatuzdevums.1
Tiesību teorijā vēsturiski ir izšķīrusies speciālo subjektu patstāvīga grupa - personas, kuras sirgst no psihiskiem traucējumiem. Regulējot tiesiskās attiecības ar šo personu loku, arī likumdevējs speciāli atzīmē, izdala, akcentē tos specifiskus apstākļus un nosacījumus, kurus ir jāievēro saskaroties ar šiem tiesību subjektiem.
Jā, tik tiešam, šīs jautājums ir diezgan delikāts un specifisks jurisprudencē. Pat juridiskā literatūra un pēdējo gadu juridisko žurnālu publikācijas nevelta daudz uzmanības šai tēmai. Neskatoties uz to, ka šīs personas var būt sabiedriski bīstamas sabiedrībai un realizēt noziedzīgus nodarījumus, kuri ir pieminēti Krimināllikumā un par kuriem draud sods, tomēr sodīt tās pēc vispārējiem principiem nedrīkst. Vai tad jautājums par nosodīšanu no sabiedrības puses vispār var skanēt attiecībā pret šīm personām? Vai mēs varam runāt par vainas sajūtu šīm personām? Atbildības sajūtu? Nožēlošanu?
Manuprāt, un tas neapšaubāmi ir pamatoti, ka cilvēki, kuru intereses un tiesības ir aizskartās, pirmām kārtām domā par atriebības iespēju, sodīšanu, taisnīgumu, un bieži vien neņem vērā to apstākli, cēloņus, motīvu un mērķi, kas bijā šī noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas pamatā. …