Medicīna un ētika nav viena otrai svešas. Eiropā to apvienošanās sākumi meklējami 4 gs. p.m.ē., kad tika noformulēts Hipokrāta zvērests, kurā ārstam tiek norādīts uz atšķirību starp tehnisku spēju un tikumisku jābūtību medicīnas praksē, pienākumu attiecībā pret pacientu, izmantojot profesionālās zināšanas tikai pacienta labā: eitanāzijas un grūtniecības pārtraukšanas aizliegums; aizliegums stāties seksuālos sakaros ar pacientu; pienākums klusēt. Medicīna pati izvirza problēmas par ārsta praksē pieļaujamām morāles robežām.
Deviņdesmitajos gados visās Baltijas valstīs medicīnas ētika sāka strauji attīsties kā vairāku līmeņu starpdisciplinārā joma. Katrā Baltijas valstī ir sava medicīnas ētikas padome, kas valsts līmenī veic pārraudzības un koordinācijas funkcijas medicīnas ētikas jomā.
Medicīnas prakse Latvijā veselības aprūpes sistēmas reformas laikā dažreiz ir visai pretrunīga un tāpēc tāla no tiem medicīnas ētikas principiem, kuriem vajadzētu būt ārsta ikdienas darba sastāvdaļai. Šā iemesla dēļ piemēri no medicīnas ikdienas prakses Latvijā ir vairāk ar negatīvu nekā pozitīvu nokrāsu. Ne vienmēr principa lietojums vai ar to saistīto jautājumu ētiski korekts risinājums jau ir realitāte pie mums, lai arī ir pieņemts pietiekami plaši aprobēts citur. Tomēr tas nav pietiekams pamats, lai atteiktos no jautājumu apvienojuma jā būtības formā – kā tam normāli vajadzētu būt pretstatā ierastajai ikdienas prakses rutīnai vai salīdzinājumā ar to.
Ētika ir tā joma, kura ne tikai pieļauj un veicina, bet arī pieprasa jā būtības skatījumu uz parādībām.
Medicīnas ētikas principi ir prakses un teorijas simbiozes rezultāts un pastāv kā nedalāms veselums. Tā ir daļa no bioētikas, kas aizsargā cilvēka tiesības uz pašnoteikšanos. Bioētika ir praktiskās ētikas nozare, kas saturiski ir ļoti daudzveidīga un ietver vairākas jautājumu grupas:
Vērtību problēmas visās medicīnas specialitātēs, jo katram lēmumam medicīnā ir savs veselību komponents.
Biomedicīnas un uzvedības problēmu pētījums, ja tie tieši attiecas uz terapiju.
Virkni sociālo jautājumu: arodslimības, iedzīvotāju veselības un vides kvalitātes kontroli u.t.t.
Jautājumus, kas ir it kā ārpus cilvēka veselības problēmām un tomēr ciešā saistībā ar tām, jo attiecas uz cilvēka eksistences vidi.
Septiņdesmitajos gados atsākās debates par sterilizācijas pamatotību. Ne mazāk dedzīgi strīdi notika par garīgo slimību ārstēšanu ar ķirurģiskajām metodēm. Par šiem jautājumiem izteicās ne tikai mediķi, žurnālisti un politiķi, bet arī garīdznieki, filozofi, dažādu profilu zinātnieki, juristi un paretam arī kāds literāts. Tādā veidā medicīnas ētikas jautājumi kļuva par plašas un ar medicīnu tieši nesaistītas auditorijas diskusiju tēmu. Tagad šādu tēmu publiska apspriešana jau ir kļuvusi tradicionāla un neviens vairs nebrīnās, ka par medicīnas jautājumiem runā nespeciālisti – tā ir viena jo spilgtākajām medicīnas ētikas iezīmēm un reizē arī īpatnībām.
…
