Ārsta profesija ir ļoti sena. Pirmatnējās kopienas iekārtā cilvēki gadu tūkstošiem ilgā pieredzē uzkrāja primitīvas zināšanas tautas medicīnā. Senajos laikos cilvēki vāca augus un vārīja ārstnieciskās tējas. Ziņas par ārstniecisko augu labajām īpašībām nodeva no paaudzes uz paaudzi.
Vēlākajos laikos attīstījās farmakoloģija, tagad aptiekās mēs varam nopirkt tabletes un sīrupus.
Senajos laikos cilvēki piedalījās karos un guva dažādas traumas, viņi iemācījās kopt brūces, dziedēt pušumus, šī medicīnas nozare vēlāk kļuva par ķirurģiju. Tātad ķirurģijas attīstību sekmēja vairāku problēmu – sāpju remdēšanas, brūču infekcijas un asiņošanas profilaktiskā atrisināšana.
Senie cilvēki ievēroja, ka var ārstēties izmantojot saules siltumu, ūdeni ārstnieciskās dūņas un minerālūdeņus. Šī nozare vēlāk kļuva par fizikālo medicīnu.
Viens no slavenākajiem senajiem ārstiem ir Hipokrāts. Viņš sarakstīja daudz grāmatu par medicīnu, kurās aprakstīja kā ārstēt dažādas slimības. Hipokrāts lielu uzmanību pievērsa slimību profilaksei, viņš uzskatīja, ka slimību daudz vieglāk ir novērst nevis izārstēt, tāpēc cilvēkam vajag ieturēt pareizu uztura režīmu, daudz kustēties un iet svaigā gaisā. Hipokrātu uzskata par rietumu medicīnas tēvu.
Austrumos medicīna attīstījās daudz savādāk. Pirmās grāmatas par medicīnu Ķīnā sarakstītas pirms 5000 gadu. Tās var izlasīt arī mūsdienās. Ķīnā studenti rūpīgi mācās savas medicīnas vēsturi. …
