NOBEIGUMS
Cilvēka organisms Senajos Austrumos tika aplūkots nevis kā kaut kas sevī noslēgts un atsevišķs no pasaules, bet gan kā sarežģīta sistēma, kas cieši saistīts ar apkārtējo vidi, un kurā visi elementi ir saistīti. Ar dažādiem zāļu līdzekļiem un ārstniecības metodēm ārsts centās stimulēt organisma spēkus un panākt harmoniju gan organismā, gan tā saskarsmē ar vidi. Medicīnā bija pazīstama dažādu slimību diagnostika. Pacienti tika izmeklēti. Pārbaudīja sirdspukstus, pulsu, ādu, matus, nagus, rīkli, urīnu utt.
Senajos Austrumos tika prasīta palīdzība dažādiem ar medicīnu saistītiem dieviem, kā arī deivus un dēmonus vainoja pie slimību parādīšanās. Kā slimības cēloņus uzskatīja arī parazītus, grēkošanu, pārkāpumu sekas, un pārmaiņas organismā.
Seno Austrumu civilizācijas izgatavoja zāles no apkārt pieejamajiem dabas resursiem: minerāliem, augiem un dzīvnieku valsts vielām, bet, lai mazinātu sāpes izmantoja opiju. Pastāvēja dažādas ārstu specialitātes un Ēģiptē arī ārstu pakāpes. Bija tādi ārsti kā ķirurgi, zobārsti, acu ārsti, vēdera ārsti. Ārtiem bija dažādi palīgi, kā masieri, pārsējēji, slimnieku kopēji.
Lai ārstētos izmantota vārdošanu un dažādas maģiskas formulas, pievērsa uzmanību uzturam, kā arī lietoja dažādas zāles, ziedes, tinktūras, uzlējumus, mikstūras, sāļus, plāksterus, no ārstnieciskiem augiem izgatavotus pilienus. Daži ārstniecības paņēmieni pat saglabājušies līdz mūsdienām, piemēram, ieteikums kakla iekaisuma gadījumā elpot zāļu uzlējuma tvaikus caur niedres caurulīti. Tas liecina, ka jau tālā senatnē cilvēki bija veikuši pareizus novērojumus par augiem piemītošajām īpašībām un iedarbību organismā, kaut zinātniski tas tika pierādīts tikai pēc vairākiem tūkstošiem gadu. Var secināt, ka arī bez sarežģītām tehnoloģijām, iekārtām un zinātniska pamatojuma, ir bijis iespējams pietiekami veiksmīgi atvieglot veselības traucējumus.
…
